3. A. 1533. K. Kupcis no K. Kupces Mores pag. P. Birkerts Latvju t. anekdotes, II, 316, 2053.

Reiz dzīvojuši divi kaimiņi: viens zosu audzētājs un obrs labības. Tam saimniekam, kuŗam bijušas zosis, esot bijis pavisam gŗūti tās noganīt. Līdz nebijis vien gans klāt, tā šīs tūlīt kaklus pacēlušas un gājušas uz otra saimnieka miežiem un tos kūlušas, ka lai vai velns par stenderi paliek. Kad bijušas labi paēdušas, tad gājušas uz savu kūti gulēt.

Reiz tas saimnieks, kam piederējuši mieži, sūtījis puisi, lai ejot un noķeŗot vistreknāko zosi. Kā jau puisim sacīts, tā tas arī izdarījis, aizgājis un noķēris pašu treknāko zosi un nu stiepis to pie saimnieka. Bet saimniekam vienam negribējis atstāt tik treknu un lielu zosi. Tagad saimnieks sācis vai tīri kauties ar savu puisi. Neko citu nevarējuši izdarīt, kā griezties pie mācītāja, lai šis izšķiŗ šo lietu. Mācītājs vēl pie zoss īpašniekiem pieskaitījis sevi un šķesteri. Tad mācītājs sācis dalīt: "Kakols pašam saimniekam, skrejolis viņa puisim, tekolis draudzes šķesterim, un man pašam tas sūdu bambolis, par tās grēcīgās zoss dalīšanu!"

Ar šo dalīšanu nu vajadzējis apmierniāties ir vienam, ir otram.