1. A. 1535. Andrejs Vaskis Tukuma apkārtnē.

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kad tēvs nomiris, dēli sākuši tēva mantu dalīt. Gudrie dēli uztaisījuši laidarā trīs aizgaldas: sev laidara dibenā, muļķītim padurvē. Dēli norunājuši, cik kuram aizgaldā lopu, laidarā dzenot ieskries, tik katram piederēs. Gudrajiem brāļiem pieskrējušas pilnas aizgaldas lopu, bet muļķītim ieskrējusi tik viena govs. Muļķītis savu govi nokāvis un ādu iztauvējis.

Tad muļķītis paņēmis ādu un devies pasaulē.

Vakarā muļķītis vienās mājās prasījis nakts mājas. Saimniece teikusi, ka saimnieka neesot mājās un ka šī naktsmājas istabā nevarot dot, jo neesot rūmes; lai ejot pārgulēt kādā siena kaudzē vai citur kur, kur pats redzot. Pie istabas augšas bijušas pieslietas trepes un augšienē siens. Muļķītis uzkāpis istabas augšā un sācis pa lūku lūkoties istabā. Saimniece izcepusi pankūkas un noglabājusi gultā zem spilvena. Arī gaili izcepusi un nolikusi rierītē. Muļķītis noskatījies ar visu citu, kas istabā noticis.

Pārbraucis mājās saimnieks. Muļķītis devies pie saimnieka un prasījis nakts mājas. Saimnieks apsolījis nakts mājas un muļķīti ievedis istabā. Saimniece uzlikusi vīram vakariņas uz galda: rāceņus (kartupeļus) un sāli. Saimnieks saucis arī muļķīti ēst. Un tā viņi ēduši abi divi. Saimnieks žēlojies muļķītim par posta laikiem, ka nekas labs neizaugot, tādēļ rāceņi vien ar sāli jāēdot. Te muļķītis sācis grabināt ādu un ar to sarunāties. Saimnieks prasījis, ko šis tur runājot. Muļķītis teicis, ka šis sarunājoties ar ādu.

Ada sakot, ka gultā esot pankūkas. Saimnieks gājis skatīties un tiešām zem spilvena atradis bļodu ar pankūkām. Tad muļķītis grabinājis atkal ādu un sarunājies ar to. Saimnieks prasījis, ko tad vēl āda sakot. Āda sakot, ka rierē esot izcepts gailis, un tā arī bijis. Tagad saimnieks ar muļķīti ēduši cepešus un priecājušies par garšīgo maltīti. Pēc vakariņām muļķītis grabinājis atkal ādu. Saimnieks prasījis, ko tad atkal āda sakot. Āda sakot, ka jāuzvāra esot katliņš ar ūdeni. Ko tad ar to darīšot? Gan jau tad redzēšot.

Kad saimnieks uzvārījis ūdeni, muļķītis teicis, ka aizkrāsnē esot muca ar spalvām un ka ūdens jālejot tai mucā. Saimniece gan teikusi, ka mucā nevarot ūdeni liet, ka saslapināšot spalvas, bet saimnieks tomēr ielējis ūdeni mucā. No mucas izskrēja mācītāja palīgs, kas bijis saimniecei mīļākais, un meties pa durvim ārā. Muļķītis teicis saimniekam : "Lūk, šitais ir jūsu posts. Šitais apēd jūsu cepešus, ka jums tik rāceņi vien paliek."

Rītā, kad muļķītis gājis projām, saimnieks lūdzies muļķītim, 'lai ādu pārdodot šim: šis gribot zināt visu, kas mājās notiekot.

Par dārgu maksu, sieku naudas, muļķītis arī saimniekam ādu atstājis. Saimnieks gana minis un grabinājis ādu, bet tā nekā neteikusi. Tad saskaities un iemetis ādu krāsnī.

Muļķītis aizgājis pie saviem brāļiem un rādījis naudas sieku, ko šis esot ieņēmis pilsētā par ādu. Ādas tagad pilsētā esot vareni dārgas. Gudrie brāļi apkāvuši visus lopus, un ādas aizveduši uz pilsētu, lai pārdotu par milzu bagātībām. Bet ādas pilsētā maksājušas tik vien, kā vienmēr. Gudrie brāļi bijuši pavisam sašutuši par to.

Brāļiem nomirusi māte. Gudrie brāļi mātes apbēdīšanu uzdevuši muļķītim - muļķītim esot vairāk naudas.

Muļķītis iesēdinājis māti ratos, ielicis olu kurvīti tai klēpī un aizvedis uz pilsētu. Kāds kungs prasot: Māmiņ, vai tu pārdod tos pautus?"

Prasot vienreiz, otrreiz, bet vecenīte neatbildot. Kungs saskaities un sitis vecenītei ar spieķi par galvu. Pieskrējis muļķītis, saķēris kungu un kliedzis, kādēļ tas nositis viņa māti. Kungs brīnījies vien un teicis, ka tas nevarot būt, ka šis būtu nositis. Bet tad muļķītis parādījis zem aubītes uz galvas asinis, kuras bijis mātei matos iesmērējis. Kungs sabaidījies , ka būšot jāiet pie tiesas, un muļķītim samaksājis lielu summu naudas. Muļķītis nu arī kungu palaidis brīvā un vēlāki māti apbedījis. Mājās muļķītis atkal stāstījis brāļiem, ka pilsētā par miroņiem maksājot ļoti daudz naudas, un rādījis, cik šis naudas dabūjis par māti.

Gudrie brāļi aiz lielas naudas kāres nogalinājuši savas sievas un aizveduši uz pilsētu pārdot. Bet policija tos apcietinājusi un ielikusi cietumā. Pēc cietuma gudrie brāļi bijuši ļoti dusmīgi uz muļķīti un nolēmuši tam atspītēt. Iebāzuši muļķīti maisā, aizsējuši galu cieti un aizveduši uz ezeru slīcināt. Ezers bijis stipri aizsalis, vajadzējis cirvja, ar ko izcirst āliņģi. Gudrie brāli atstājuši muļķīti maisā, un gājuši abi divi pēc cirvja uz mājām. Muļķītis kliedzis pa maisu: "Ai, ai, es nemāku ne skrīverēt ne rakstīt, ne skrīverēt ne rakstīt, bet rītā man jāstājas lielkunga vietā!"

Pār ezeru braucis paunu žīds. Tas izdzirdis muļķīša vaimanas, teicis: "Muļķis, laid man maisē, es māke i skrīverēt, es māke i rakstēt."

Muļķīti žīds izlaidis no maisa un ielīdis tai vietā pats. Muļķītis aizsējis maisu, paņēmis žīda zirgu ar vezumu un aizbraucis. Atnākuši gudrie brāli un sākuši cirst āliņģi. Žīds tagad nopratis, ka labi nebūs, un kliedzis: "Vins izlīde, es ielīde."

Brāļi tik noteikuši: "Ta re, par žīdu palicis. Bet laukā gan tu netiksi!"

Brāļi žīdu ielaiduši āliņģī un noslīcinājuši. Muļķītis aplaistījis vezumu ar ūdeni un viss noledojis braucis mājās. Gudrie brāļi, ieraudzīdami muļķīti, mutes vien atplēsuši. Muļķītis stāstījis un rādījis, cik šis bagāts esot, cik daudz drēbju un citu mantu! Tik žēl esot, ka bijis mazs āliņģis, citādi šis būtu izbraucis no ezera ar diviem zirgiem. Tur esot milzīgas bagātības. Gudrie brāļi arī gribējuši iedzīvoties bagātībā. Izcirtuši ezerā lielu āliņģi, ka var izbraukt ar vairāk zirgiem. Sajūguši zirgus, paņēmuši muļķīti par braucēju un braukuši visi āliņģī. Kad tikuši pie āliņģa, muļķītis teicis brāļiem, lai aizveŗot acis, ka ūdens nepiešļakstot acīs. Ko brāļi aizvēruši acis, muļķītis izlēcis no ragavām, bet gudrie brāļi iebraukuši āliņģī un noslīkuši. Muļķītis pārnācis mājās un dzīvojis laimīgs.