2. A. 1535. E. Bērziņa no 73 g. vecas L. Blešķevicas, Džūkstē.

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Tēvs mirdams atstājis daudz mantas. Gudrie dēli visu paturējuši sev un muļķītim tik atdevuši zilu bullīti. Muļķītis domājis, ko nu ar vienu mazu bullīti lai iesāk. Nokāvis to, gaļu apēduši, bet ādiņu viņš paturējis par piemiņu no tēva. Muļķītis ādiņu saulītē izkaltējis.

Gudrie brāļi dzinuši muļķīti darbu meklēt - ko šis tur bez darba slaistoties? Muļķītis paņēmis ādiņu un aizgājis. Gājis līdz vēlam vakaram un tad iegriezies vienās mājās naktsmājas lūgt, bet saimniece tās nedevusi, jo saimnieka neesot mājā un viņa nevarot svešu cilvēku pieņemt. Nu muļķītis uzlīdis uz istabas augšu, izurbis griestos caurumu un skatījies, ko saimniece dara. Saimniece cepusi gaļu, pantkokus un vārījusi tēju.

Pēc kāda laiciņa pie saimnieces atnācis mācītājs un nu abi mielojušies. Abiem mielojoties, pārbraucis saimnieks. Saimniece nu vis1n glabājusi, kur vien varēdama. Mācītājs iemucis aizkrāsnē spalvu mucā. Muļķītis to visu noskatījies, tad nolīdis no augšas un gājis pie saimnieka lūgt naktsmājas. Saimnieks arī neliedzis. Muļķītis palīdzējis nojūgt saimniekam zirgu un tad abi gājuši uz istabu.

Abi apsēdušies pie galda un muļķītis nolicis ādiņu pagaldē. Vakarā bijusi siļķe un skāba putra. Saimniece vēl aizbildinājusies. ka gaļu neesot cepusi, jo esot tikai viens gabaliņš un tas jātaupot ziemai. Saimnieks ar muļķīti ēduši to pašu. Muļķītis ēdot paminis ādiņu ar kāju un tā gājusi : "cīkā, čīkā". Pēc laiciņa paminis atkal un ādiņa nogājusi : "čīkā, čīkā."

"Kuš, vai neturēsi muti!" muļķītis rājies.

"Ko ta viņa tev labu saka?" ieprasījies saimnieks. "Ko nu saka, muld vien!"

Pēc laiciņa muļķītis paminis atkal ādiņu: "čīkā, čīkā."

"Kuš, vai tu, pļāpa, reiz neturēsi muti?"

"Vai tad tu nevari teikt, ko viņa saka?" prasījis saimnieks.

"Kā nu nevaru? Viņa saka, ka skapī esot cepta gaļa."

Saimnieks aizgājis paraudzīt un patiešām atnesis pilnu šķīvi

gaļas. Nu abi mielojušies ar gaļu. Pēc laiciņa muļķītis paminis ādiņu un atkal tā: "čīkā, čīkā."

"Turi taču nu reiz, pļāpa, muti!" muļķītis atkal bāries. "Ko ta nu viņa tev atkal saka?" prasījis saimnieks. "Viņa saka, ka gultā zem maisa esot pantkoki."

Saimnieks gājis meklēt un atnesis pilnu bļodu. Nu tik abi mielojušies . . . Pēc laiciņa paminis ādiņu vēl reiz. Tā atkal: "čīkā, čīkā."

"Ko ta nu saka?" prasījis saimnieks.

"Aizkrāsnē, spalvu mucā esot mācītājs," atbildējis muļķītis. Saimnieks tagad visu sapratis&127;. Ķēris karstu ūdeni un gāzis mucā iekšā. Mācītājs aizskrējis mājās ar visām spalvām. Saimnieks, redzēdams, ka ādiņa tik gudra, gribējis to atpirkt, bet muļķītis prasījis veselu mēru naudas. Saimnieks beidzot bijis ar mieru un atpircis no muļķīša ādiņu. Muļķītis paņēmis zeltu un aizgājis uz mājām. Saimnieks minis ādiņu, bet ādiņa nekā neteikusi.

Muļķītis mājā parādījis savu ieguvumu un teicis: "Ja es par mazu ādiņu tikdaudz zelta dabūju, cik gan jūs par savu lopu ādām nedabūtu?"

Gudrie brāļi tūlīt nokāvuši govis un veduši ādas pārdot. Bet gudrajiem brāļiem nebijusi tāda laime. Mājās pārnākuši, rājuši muļķīti, ko šis viņus piemānījis.

Kādu laiciņu dzīvojuši visi saticīgi. Tad nomirusi māte, un gudrie brāļi norunājuši, ka tā jāapglabā muļķītim, jo tam esot vairāk naudas. Muļķītis iejūdzis zirgu, iesēdinājis māti ratos, ielicis olu groziņu klēpī un braucis uz pilsētu. Ne tālu no pilsētas nācis pretim viens kungs un prasījis: "Cik olu par pimberi?"

Tā kā māte nekā neatbildējusi, tad viņš paraustījis un prasījis vēl reiz: "Ej, siev', cik olu par pimberi?"

Māte izkritusi no ratiem. Nu muļķītis sācis vaimanāt: "Ko nu darīšu, tu nositi martu māti!"

"Nesaki nekā," kungs teicis, "es tev došu sieku zelta."

Kungs palīdzējis māti apglabāt un aizmaksājis solīto naudu, Muļķītis saņēmis naudu un braucis mājā svilpēdams. Mājās rādījis naudu gudrajiem brāļiem un teicis: "Redz', cik daudz naudas dabūju par savu veco māti. Ja jūs aizvestu savas jaunās sievas, divtik dabūtu."

Nu gudrie brāļi nosituši savas sievas un veduši uz pilsētu. Pilsētā tie saukuši: "Kas pirks prišus miroņus?"

Abi brāļi apcietināti. Pēc ilga laika viņi pārnākuši mājās. Nu viņi nodomājuši muļķītim atriebties un nodomājuši to noslīcināt. lzcirtuši dīķī āliņģi, iebāzuši muļķīti maisā un aiznesuši. Bet pa to laiku āliņģis aizsalis. Nu bijis jāiet uz mājām pēc cirvja. Pa to laiku pa ceļu braucis kāds žīds un ieraudzījis savādo kūleni, gājis apskatīt. Tagad muļķītis vaimanājis : "Ko darīšu, ko darīšu, rītu mani cels par ķēniņu un nemāku ne rakstīt ne lasīt, ne vācu valodu."

To dzirdot, žīds gribējis ar muļķīti mainīties: Nu muļķītis izlīdis no maisa un žīds ielīdis viņa vietā. Muļķītis aizsējis maisam galu un pats aizbraucis ar žīda zirgu. Gudrie brāļi atnākuši, izcirtuši āliņģi no jauna un iemetuši maisu iekšā. Tā muļķītis izglābies no nāves.