3. A. 1535. A. Lerchis-Puškaitis, Talsu apg. L. P. IV, 78 (17, 1).

Reiz bija divi saimnieki: Liel - Kraulis; un Maz - Kraulis. Liel - Kraulis bija bagāts un briesmīgi mantkārīgs; Maz - Kraulis nabags, bet goda dvēselīte. Liel - Kraulim bija pieci vareni zirgi; Maz - Kraulim tāda ķēvīte, gotenes lielumā.

Reiz Maz - Kraulis aiziet pie Liel - Krauļa, sacīdams : "Kaimiņ, klausies, palīdzi man laukus noecēt ar saviem lielajiem zirgiem!"

"Jā, jā: dod man savu ķēveli vienu nedēļu uz māla skrīņa, tad būs!"

Maz - Kraulis ar mieru. Bet sestdienas vakaru Liel - Kraulis atdod kaimiņam nodzīto ķēvīti pusdzīvu; cauru nedēļu ne kopis, ne baŗojis, itin nekā. Un tad, caur zobiem vilkdama, vēl iesakās žēlsirdīga balsā: "Vai dzirdi, mazo kaimiņ! Še nu tava ķēve, žēl par to lopiņu, cik plāni svārki tam mugurā; bet paklausies vēl: nemaz nevarēšu tavu zemi ecēt, jaunnedēļ man pašam steidzami darbi; rītu pie svētdienas varu gan dot visus piecus zirgus, bet tad tev pašam jāecē."

"Labi par tikdaudz!" Maz - Kraulis atsaka un ecē vaļam svētdienas rītu. Pēc brokasta Liel - Kraulis, nnz baznīcu iedams, pienāks ecētājam klāt: "Mazo kaimiņ! Kā ir, vai vedas ar?"

"Vareni vedas: visi mani zirgi kūp vien!"

"Vadzi, mazo kaimiņ! tā nesaki: "Mani zirgi!" tie nav vis tavi, bet mani."

Viena maksa, kam viņi piederēs; bet šodien viņi ir mani." "Vadzi, mazo kaimiņ, tā tu nesaki, ja vēl sacīsi, es tavu ķēveli nositīšu!"

"Viena maksa, vai sit, vai nesit, bet šodien tie mani zirgi!" Tikko šos vārdus Maz - Kraulis izteicis, slaikt! Liel - Kraulis dod kaimiņa ķēvītei ar akmeni pa pieri - ķēvīte pagalam.

"Paldies par tikdaudz, ir jau labi, ej tik nu uz baznīcu!" Maz - Kraulis, ķēvīti glaudīdams, atsaka.

Liel-Kraulis aiziet uz baznīcu, het Maz-Kraulis&127; novelk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst.

Pēc kādam dienām āda grab vien. Kur nu citur likt? Nes uz pilsētu pārdot. Izdāvājas -- nepērk neviens. Beidzot ieies pie viena bagāta kunga, varbūt, ka tas pērk. Ieiet sētā - neesot kunga mājā.

"Nu tu manu dieniņu! bet viņa pati taču būs mājā?" Esot.

"Nu, kad tevi! ko es teicu!"

Bet kunga sieva īsti savu vīru nemaz neizturēja; kad kunga nebija mājā, tad, jāsaka, kas tik tas gardākais -- viss kaimiņam. Ne tad taupīja cepešus, ne citus labumus. Ļaudis melsa, ka kaimiņš pats neesot nācis - velns katrreiz aizvedis viņu, bet redzējis neviens nebija. Pirmais, kas gan redzēja, tas bija Maz - Kraulis tai dienā, kur gāja pie kunga ķēves ādu pārdot. Un kā! Līdz ko šis, durvis pavēris, labi grib saukt: vai nevajagot ādu pirkt, te brīc! brīc! tāds melns tēviņš ielec šķirstā, otrs ielien pagultē; kunga sieva atkal, pa kaklu pa galvu, noridē cepešus krāsnī un uz galda uzliek skābu putru. Vēl Maz - Kraulis nav labi atjēdzies, te dzird: pats kungs nāk istabā. Gan šie viņu pa logu jau pamanījuši.

"Ko tu te gribi?" kungs uzprasa Maz - Kraulim.

"Man tāda āda pārodama, kas - tikko pagrabina - pateic&127; visu, ko vien vajaga zināt."

Labi - lai teicot, ko tad āda īsti zinot!

Maz - Kraulis pagrabina ādu, teikdams : "Āda saka, ka jūs, kungs, gribot ļoti ēst!"

"Tas tiesa! Dod šurp, sieviņ, vai tev ir kas ko ēst?"

"Ir, ir, vīriņ, skāba putra ir; vairāk gan nu nav šimbrīžam."

"Nu, ko vēl tava āda zin?"

Pagrabina: "Viņa zin, ka pagultē viens paslēpies!" Kungs rauga: Jā, ir gan. To nu izvelk ārā un sasien. "Nu, ko vēl tava āda zin?"

Pagrabina: "Viņa zin, ka šķirstā velns, kas šo sasieto atvedis!"

Parauga: jā, ir gan. Velnu sasien, izved ārā un iegāž ratos. "Nu, ko vēl tava āda zin?"

Pagrabina: "Viņa zin, kā krāsnī cepešu bez gala!" Parauga: jā, ir gan.

"Cik tu gribi par to ādu?"

"Ko nu gribēt, ko negribēt? Aizgāja zirgs, kad tik pie zirga tiktu ! "

"Labi, tu dabūsi manu melno, varenu zirgu, un šitos ratus, kur velns iegāzts. Iejūdz ratos melno zirgu un zini velnu no ratiem laukā dabūt. Manis pēc ved viņu slīcināt, ja citādi netiec galā."

"Paldies par tik daudz," Maz - Kraulis patencina un ved velnu

uz ezeru. Bet velns lūdzas, kā traks, lai negāžot ezerā - būšot dot veselu pūru naudas. "Paldies par tikdaudz," Maz - Kraulis atteic, iebērdams pūru naudas ratos, "lai Dievs tev palīdz citu nopelnīt!"

"Tā tu nesaki!" velns iesaucas un pazūd.

Maz - Kraulis pārved naudu mājā un domā izmērīt, vai velns nav piekrāpis. Bet pašam pūra nav, jāsūta pie Liel - Krauļa. Liel - Kraulis domā: "Kādā mantā tad nu mazais kaimiņš iecēlies? Pag, pag, izsmērēšu pūra dibinu ar piķi, gan tad redzēšu, ko būs mērījis."

Maz - Kraulis izmērī naudu: jā, ir pūrs. Nu atnes pūru atpakaļ, bet ko šis nav apredzējis, ka dibinā viens dalderis pielipis. Liel - Kraulis, pamanījis dalderi, tīri ārprātā. Kur tik plikadīda esot ticis pie naudas? Aizskrien prasīt. Maz - Kraulis izstāsta smalki: nosistās ķēvītes sakaltušo ādu esot pārdevis pilsētā un dabūjis melno zirgu un pūru zelta.

Tas nu bija Liel - Kraulim tikpat kā uguns pie pakulām. Tūliņ uz savām mājām atpakaļ, gāž savus zirgus gar zemi un velk ādas; nost. Pēc kādām dienām Maz - Kraulis brīnās, ka Liel - Krauļos tā grab. Tās tās četras kaltētās ādas, ko tanī dienā uz pilsētu vedis. Noved pilsētā - pilsētnieki brīnās: par četrām nieka ādām četrus; zirgus un četri mēri zelta prasīt! Šis pailiek dusmīgs uz pilsētniekiem, bet pilsētnieki izzobo šo no panckām un vēl pārdzen ar negodu uz mājām.

Otrā dienā Liel - Kraulis uz Maz - Krauļiem projām: "Tu, melkuli, tu! Tu mani, tādu vīru, iedzīsi negodā! Kuŗš cilvēks dos par tavu 'kritušo ķēveles ādu pūru naudas un vēl zirgu?"

,;Par kritušu jau zināms, nedos, bet par sistu; mana ķēve jau bij nosista, tādēļ tik daudz dabūju!"

"Ak, tu tāds! nākošu nakti nositīšu tevi pašu!"

"Paldies par tikdaudz - mazākais zināšu sagatavoties!"

Un ko nu Maz - Kraulis dara? Viņš iekŗauj savā gultā podus un guļ citur. Naktī atnāk Liel - Kraulis pie loga un laiž akmeni Maz - Krauļa gultai. Pļaiks! Noiet podi un metējs itin priecīgs, ka nu atdarījis.

Bet otrā rītā Liel - Kraulis redz: nosistais aŗ ar savu melno, ka put vien.

"Vai no miroņiem esi uzcēlies?" tas uzprasa.

"Kur nu no miroņiem? Vai tāds var ko padarīt, kas nespēj cilvēka galvu ne no poda izšķirt? Kad tik apaļš -- dod ar akmeni virsū."

"Nu pagaidi - nākošu nakti patiesi tevi nositīšu!" "Paldies par tikdaudz."

Bet Maz - Kraulis nebija muļķis. Viņš paslēpjas aizkrāsnī un guļ bez bēdām. Tomēr Liel - Kraulis šoreiz arī bija gudrāks. Nesviež vis kaut kur, papriekšu mēneša gaismā labi apskatās, kuŗā gultā gulētājs, un tad drāž ar akmeni virsū. Jā, nu trāpīja gan. No rīta Maz - Kraulis apskatās: viņa māte nosista. Ko nu? Raudi, cik gribi, tikpat jāved glabāt. Nekā darīt, iejūdz melno, iesēdina mirušo māti sev blakus, it kā dzīvu, un ved uz kapiem. Bet pusceļā pārlūzt ritenī pātagas kāts. Kā lai brauc? Jāiet mežā cits nogriezt. Māte paliek ratos sēžam, pret mai5eli atstutēta, pilnīgi kā dzīva. Brauc pašu brīdi viens lielskungs gaŗām: "Sieviņ, kur tas ceļš iet?"

Māte neatsaka nekā.

"Sieviņ, es tev prasu, kur tas ceļš iet?" Māte neatsaka nekā.

"Tu muļķa sieva, tu man, lielkungam, neteiksi ceļa. Še tev mācība!"

Lielskungs pāris reizes iesit, māte atkrīt gaŗšļaukus ratos. Iznāk Maz -Kraulis no meža: "Vai kungs! Kādēļ manu māti nositāt?"

Kungs atskatās i kad tevi nelaime! nositis, pats negribēdams, sievu. Ko nu?

"Klausies dēls," kungs iesaucās, "še tev pūrs naudas, bet mātes dēļ mani neķibelē vairāk!"

"Paldies par tikdaudz!" Maz - Kraulis atteic un godam apglabā savu māti.

Pārbrauc no kapiem - jāsūta atkal uz Liel - Krauļiem pēc pūra, ar ko naudu izmērīt. Bet Liel - Kraulis izsmērē pūra dibinu ar darvu, lai zinātu, ko nu atkal mazais kaimiņš mērījis. Atnes pūru atpakaļ, viens dalderis dibinā pielipis. Liel - Kraulis ārprātā. Atkal plikadīda pie naudas. Aizskrien prasīt, Maz - Kraulis arī neslēpj: esot dabūjis par nosisto māti! Kā vedis uz kapiem, tā pieturējis mežā; tūliņ gadījies tāds velna gabals, kas par māti samaksājis pūru dukātu. Liel - Kraulis, to padzirdējis, viens divi uz mājām un uz pēdām sit pats savu māti nost. Vēl nav ne labi izdzisusi, kad jau zirgs pie durvim, māte ratos un prom uz kapiem. Aizbrauc mežā, nu galda, nu gaida, vecs palikdams - ne kāds brauc, ne rādās. Izgaidās tai dienā - nekā, izgaidās otrā dienā nekā, trešā dienā - brauks gaŗa rinda un uzprasīs : ko viņš te gaidot?

Nositu savu māti - gribu &127;pārdot!" "

"Vai tu ārprātā, cilvēks! Tu sasitīsi savu māti un vēl pārdosi. Ņemsim viņu kopā - tāds tik cietumu: pelnījis!"

Ak, tu žēlīgais, kā nu Liel - Kraulis laida lūdzamo vaļām : viņš atdošot savu zirgu, atdošot ko visu ne, lai tik nejokojoties. Māte esot mirusi godīgā nāvē, nemaz tā neesot, kā iesākumā blādējis. "Nu labi, atdod tad zirgu un šinī reizē vēl tevi palaidīsim!"

Bet nu Liel - Kraulim dusmas gāja pār malām pāri. Ne vairs ko

prasa, nekā; tūliņ, kā mājā, tā maiss rokā un pie mazā kaimiņa projām. Maz - Kraulis domā: diezin, ko nu teikšot; bet šis sagrābj nabadziņu no muguras puses, iebāž maisā, aizsien galu un nones mežā, lai guļ līdz vakaram. Vakarā, kad neviens neredzēšot, tad itin īsi, iemetīšot mazo kaimiņu ezerā noslīcināt.

Maz - Kraulis guļ savā maisā vaidēdams. Uz vienu reizi nāk žīds ar kaujamiem lopiem gaŗām.

Ui! kas tur tai maisē?" "

"Es, es; mani šonakt grib muižkunga amatā celt: ne es māku rakstīt, ne skrīvēt, ko es tik par muižkungu iesākšu?"

"Ui, laid man' ieks maise; es māke rakstēt, es māke skrīvēt."

"Paldies! par tikdaudz," Maz - Kraulis nosaka, no maisa iz līzdams. Žīds ielien maisā, un Maz - Kraulis nosien galu tāpat, kā bijis. Bet kur tad nu lopi? Mežā taču nevar atstāt - jādzen paša laidarā. Labi.

Otrā rītā Liel - Kraulis stāsta visiem cilvēkiem, ka viņa kaimiņš nozudis. Sanāk cilvēki meklēt -- nav vis nozudis, Maz - Kraulis iznāk smiedamies no laidara.

"Kur tad tu atkal gadījies?" Liel - Kraulis pārbrīnīdamies uzprasa.

"Kur gadījos? Tagadīn pārdzinu lopu baru, drīzi iešu otram baram pakaļ. Ak tu man dieniņu! to bagātību tai ezera dibinā: vērši, ka ļumd vien, cik trekni; visi ganās dibinā uz zāļaina pakalna. Paldies par tikdaudz, ka novēlēji man, nabadziņam, to atrast!"

Liel - Kraulis, to padzirdēdams, tīri trīc, ka nav lēcis tūliņ pats pirmais ezera dibinā, bet neprātibā vēl atvēlējis tādu baru vēršu mazajam kaimiņam.

"Tomēr," viņš domā, "otru baru gan, brālīt, vairs nedabūsi; tūliņ steigšos uz ezeru un laidīšos dibinā."

Bet - par nelaimi - Liel - Kraulis ielēca gan ezerā, tomēr ārā tas nav iznācis vēl ne šodien. Maz - Kraulis nu bija bagāts vīrs: divi pūri naudas, lopi, labs zirgs; ko vēl saimniekam vēlēties?

Piezīme. Ļoti līdzīgu pasaku uzrakstījis St. Valenis Rēzeknē. P. Š.