4. A. 1535. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 47 g. vecā K. Ādernieka Aumeisteŗos.

Bīš div saimnieki: lielais Klausis un mazais Klausis. Lielais Klausis bīš bagāts un šim bīš div varēni zirgi. Mazais Klausis bīš nabags un šim bīš vienc pats kleperis. Lielais Klausis un mazais Klausis dzīvāš brālīgi. Mazais Klausis devis lielam Klaušam sešas dienas no vietas savu kleperi pie strādāšanas un lielais Klausis akal mazam Klaušam devis savus abus zirgus svētdienās strādāšanai.

Nu mazais Klausis sajūdzis visus trīs zirgus un ka baznīcēni gāš garēm, ta ecēš pēc negudra un tā vie kliedzis : "Visi trīs mani! Visi trīs mani!"

Bet lielais Klausis noklausījies, ka šis kliedz, un sacīš mazam Klaušam: "Tā tu nekliedz. Vienc vie ir tavs un div ir mani! Ja tu vē tā kliegsi, ta es tavu kleperi nositīšu!"

Mazais Klausis apņēmies, ka vais tā nekliegšot, un kā vie lielais Klausis aizgāš uz māju, tā mazais Klausis atkal kliedzis pillā kaklā: "Visi trīs mani! Visi trīs mani!"

Bet lielais Klausis pārskaities, ka mazais Klausis šā neklausa un plātās ar šā zirgim. Nu lielais Klausis aizgāš uz tīrumu pie mazā Klauša un ar cir; nositis mazā Klauša kleperi.

Nu, ko nu? Mazais Klausis izbēdājies, ka nu šim vais nav zirga, un ta sācis rīkoties. Mazais Klausis nodīrāš zirgam ādu un aiznesis uz māju un pakāris, lei kalst. Ka āda bīsi izkaltusi, ta mazais Klausis salocīš ādu, iebāzis maisā un gāš uz pilsētu uz tirgu

Mazais Klausis gāš, gāš un pienācis jau vakars, bet pilsēta vē bīsi tālu. Nu mazais Klausis gāš vienā mājā iekšā un prasīš, lei dodot šim naktsmāju. Tai mājā saimnīca vie bīsi mājā un saimnieks pats bīš izbraucis placī. Bet saimnīca šā tā atņurdēsi, ka saimnieka neesot mājā, nevarot svešus cilvēkus laist mājā un nedevusi mazam Klaušam naktsmājas.

Tumsa jau bīsi klā, kur nu vais skriesi? Mazais Klausis uzrausies uz lieveņa jumta, taisni pret saimnīcas istabas logu un gulēš no. Pēc tāda ludzīna mazai Klausis no lieveņa redzēš, ka saimnīca uztaisa uguni, sakrāmē uz galda zosu cepeti un vīnu un baltmaizi un nu vē vienc vīriets ar ir istabā, abi ēd un dzer un mīlējās. Re', saimnīcai bīš brūgānc, šķesteris, un tas nu šovakar atmanījies pie saimnīcas, jo viņč zināš, ka saimnieka nav mājā un šim nu ir ritīga ieraušana. Mazais Klausis no lieveņa augšas visu noskatījies, kas istabā notiek.

Pēc tāda ludzīna sākuši rībēt vāģi un saimnieks iebraucis pagalmā. Šie nu istabā ar sadzirdēši, ka saimnieks ir mājā, um saimnīca nu bīsi lielās bailēs. Šī nu ātri vie šķesteri iečudīsi šķirstā, cepeti ielikusi krāsnī un vīnu skapī, un ka viss bīš nokopts, ta gāsi uz durim. Mazais Klausis visu to redzēš un iekrekšējies. Saimnieks ar sadzirdēš, ka vienc krekšina uz lieveņa augšas, un prasīš, kas tur esot. Nu mazais Klausis runāš pretī un stāstīš, kas šis tāds ir un no kurienes. Saimnieks aicināš mazo Klausi istabā un Klausis rausies no lieveņa zemē un gāš saimniekam līdza istabā. Nu saimnieks prasīš saimnīcai vakarīnas un saimnica sacīsi, ka šī jau nemaz vakarīnas neesot taisīsi, jo nezināsi, ka šis tik ātri būšot mājā. Bet šai vē esat no vakardienas drusku putras pāri, jā griboties, varot to pašu pastrēbt. Saimniekam gribējies skaudīgi ēst un šis vēlēš saimnīcai, lei tik nesot to pašu putru šur. Nu saimnīca atnesusi putru un saimnieks sēdināš mazo Klausi ar pie galda. Mazais Klausis piegāš pie galda, nolicis mārksnu ar zirga ādu sev pie kājām un abi sākuši strēbt putru.

Ka nu abi bīš sastrēbušies putras, ta mazais Klausis piegrūdis ar kāju zirga ādai un šī tā vie noburkšēsi: "Burr! burr! burr!"

Nu saimnieks prasīš mazam Klaušam, kas tur pagaldē burkšot. Mazais Klausis jau bīš lielc niķis nu tūlī sveicis saimniekam, ka šim tai mārksnā esot tāds buris un tas mākot visu uzburt. Nu, ko ta tas buris esot uzbūris, prasīš saimnieks. Mazais Klausis sacīš, ka buris esot usbūris, ka krāsnī esot cepta zoss.

Nu saimnieks tūlī gāš pie krāsns skatīties. Kā ta, krāsnī bīsi gan cepta zoss. Saimnieks vilcis zosi laukā un licis priekšā. Nu &127;nazais Klausis akal piegrūdis ādai un šī akal tūlī: "Burr! burr! bur!"

Saimnieks akal prasīš mazam Klaušam: "Ko nu tas buris bur?"

Mazais Klausis atbildēš: "Skapī esot vīnc!"

Nu saimnieks gāš pie skapa un kā ta, ir ar vīnc. Saimnieks paņēmis vīnu un 1icis uz galda. Nu abi ēduši un dzēruši un ka bīši paēduši un padzēruši, ta saimnieks sacīš : "Nu, vai tas tavs buris vē kā nevar uzburt?"

Nu mazais Klausis akal piegrūdis ar kāju zirga ādai un šī tūlī akal: "Burr! burr! burr!"

"Ko nu buris bur?" prasīš saimnieks.

Mazais Klausis atbildēš: "Buris bur, ka vellc ir tavā šķirstā!"

Nu saimnieks palicis nevaļīgs un prasīš, vai nevarot to vellu apskatīt. Klausis sacīš, ka varot gan. Nu saimnieks piegāš pie šķirsta un mazais Klausis drusku pacēlis šķirstam vāku, kā var redzēt. Saimnieks paskatījies un ta sacīš: "Jā, ir gan vellc, bet akurāt mūsu pašu šķestera sejā!"

Nu saimnieks sācis gūdrēt, ko lei ar to vellu iesākot. Mazais Klausis sacīš, ka labāki jau būtu, ka to vellu noslīcinātu. Nu saimnieks ar bīš priecīgs, ka tik viegli tiks no vella vaļā, un sacīš mazam Klaušam, vai šis nenoslīcinātu vellu. Jā, kāpē nē! Bet nu mazais Klausis jau tūlī gribēš ķerties šķirstam klā, bet saimnieks šo atturēš un prasīš, vai šis to savu buri negribot pārdot. Nu mazais Klausis šā tā izņurdējies un pēdīgi sacīš; ka varot ar pārdot, un prasīš saimniekam pūru naudas. Saimnieks nomērīš mazam Klaušam pūru naudas un saņēmis zirga ādu. Nu mazais Klausis ķēries šķirstam klā, abi ar saimnieku uzvēluši šķirstu uz tačkas, mazais Klausis uzcēlis savu naudas maišeli virsū, ardievojies no saimnieka un dzinis šķirstu uz upi. Bet šķesteris nu manīš, ka labi vais nau, un sācis, pa ceļam jau, mazo Klausi lūgties: "Neslīcini mani! "

Bet mazais Klausis vē nelicies ne dzirdis un tik dzinis šķirstu uz upi. Ka nu vais nebīš tālu no upes, ta mazais Klausis uzreiz sacīš: "Jā dosi pūru naudas, ta neslīcināšu ar!"

Nu, šķesteris ar bīš laimīgs, ka ticis no nāves vaļā, un iedevis mazam Klaušam pūru naudas. Mazais Klausis saņēmis naudu, iegāzis tukšo šķirstu upē un gāš uz māju.

Ka nu mazais Klausis ticis mājā, tā tūlī savu puiku stellēš uz lielo Klausi pēc pūra, jo pašam pūra nebīš. Bet lielais Klausis ar jau bīš lielc niķis un šis pūra dibinā ieķepinās piķi, jo viņč gribēš zināt, ko mazais Klausis ar šā pūru mērīs. Mazais Klausis izmērīš naudu. Kā ta, ritīgi vie bīsi nauda nodota un akurāt div pūri bīš pilli. Bet pūra dibinā pie piķa pielipuši div naudas gabali un šos nu puika akal ar visu pūru aiznesis lielam Klaušam. Nu lielais Klausis apskatīš pūru un redzēš, ka nauda pielipusi pie viņa. Lielais Klausis nu sapratis, ka mazais Klausis ar šā pūru mērīš naudu. Nu lielais Klausis vais nevarēš nociesties un tū1ī aizskrēš pie mazā Klauša un šim prasīš : "Draudzī', kur tu tik dau naudas ķēri, ka ar pūru jāmērī?"

Nu mazais Kalusis tūlī pūtis vaļā, ka pilsētā pašreiz esot dikti dārgas zirgu ādas un šim par vienu pašu zirga ādu samaksāši div pūri naudas. Nu lielais Klausis vais nezināš, kur dēties un kā aizskrēš uz māju, tā tūlī abus zirgus nositis, nodīrāš ādas un ar steigu uz pilsētu prom. Bet pilsētā tik sapratis, ka mazais Klausis šo skaudīgi izmozēš, jo zirgu ādām bīsi tāda pati cena, kā jau vienmē. Nu lielais Klausis nozvērējies, kā tikšot mājā, tā mazam Klaušam vis nešķiņķošot un šo uz vietas nositīšot.

Kamē lielais Klauslis staigāš pa pilsētu ar zirgu ādām, tikmē mazam Klaušam nomirusi vecā māte. Viņč nu māti iecēlis savā gultā un pats iegūlies mātes gultā, jo labi zināš, kā nāks lielais Klausis mājā, tā šo nositīs. Nu, tā jau ar bīš. Kā lielais Klausis nācis mājā, tā vē to pašu nakti atnācis uz mazā Klauša māju, pielīdis pie šā gultas un zvēlis ar ciri nomirušai mātei pa pakausi, Ta nu lielais Klausis akal klusi izmanījies no istabas un aizgāš. Mazais Klausis visu redzēš, kā lielais Klaushs dārīš, bet nesacīš nevienam ne vārdīna un kā nācis rīts, tā iecēlis māti vezumā un braucis uz pilsētas pusi. Necik tālu no mazā Klauša mājas bīš krogs un tai krogā dzīvāš varēn mantīgs krodznieks. Mazals Klausis ietupināš māti sēdus vāģos un piebraucis pie kroga. Nu mazais Klausis gāš krogā iekšā un prasīš krodzniekam, lei dodot šim šņabi. Nu mazais Klausis dzēris šņabi un pēdīgi sacīš krodzniekam, lei iznesot šā mātei ar smalko šņabi, bet lei runājot ar šā māti labi stipri, jo šī esot dikti veca un pakurla. Krodzinieks ielēš šņabi un gāš pie vāģim. Šis nu devis mazā Klauša mātei šņabi un sacīš: "Še, dzer!"

Bet ko nu, beigts jau paliek beigts un mazā Klauša māte ne ņem, ne kā saka. Bet krodznieks domāš, ka māte tik nedzird un kliedzis pillā kaklā: "Ei, še dzer!"

Vē nekā! Nu kliedzis vē un pēdīgi pagrūdis ar roku. Bet nu māte tūli uz galvas no vezuma laukā un vais nekustina ne nadzīna. Bet nu mazais Klausis ar tūlī klā un aurē pillā kaklā: "Tu manu māti nositi! Tu manu māti nositi!"

Nu krodznieks pārbījies un sācis mazo Klausi lūgties, lei jau nekliedzot pa visu pasauli. Bet mazais Klausis nelicies tikmē mierā, kamē krodznieks šim apsolīš labu maksu. Nu pēdīgi salīkuši par pūru naudas un krodznieks arī samaksāš.

Kā nu mazais Klausis ticis mājā, tā tūlī akal aizstellēš puiku pie lielā Klauša pēc pūra, jo viņč gribēš pārmērīt iedoto naudu. Lielais Klausis nu vis nedevis puikam pūra, bet pats atnesis un tūlī prasīš mazam Klaušam, ko šis mērīšot. Nu mazais Klausis akal sveicis, ka šā māte pagāšo nakti esot nomirusi, šis māti esot aizvedis uz pilsētu un pārdevis apķēķeram priekš zālēm par vesalu pūru naudas. Pilsētā apķēķeris pašreiz dikti dārgi maksājot par mironim un šis gribot apķēķera naudu pārmērīt, vai šim tik esot pillība iedota.

Lielais Klausis noklausījies un nesacīš ne vārdīna. Kā nu lielais Klausis aizgāš mājā, tā tūlī pats nositis savu māti, vezumā iekšā un ar visu uz pilsētu prom. Bet nu šim negāš labi, šo gandrīz vai saņēmuši cie, ka šis dāvāš nosisto māti pārdošanai un ar lielām mokām lielais Klausis tik ticis no cietuma vaļā. Bet uz māju braucot, lielais Klausis akal nozvērējies, kā tikšot mājā, tā mazo Klausi noslīcināšot, ka šis šo tik skaudīgi izmānīš.

Nu lielais Klausis nopasēš izdevīgu brīdi, ka mazais Klausis vienc pats vie ir mājā, aizgāš uz šā māju, saķēris šo cie un iebāzis maisā. Nu lielais Klausis aizstiepis mazo Klausi uz upīti un nolicis maisu uz tilta. Necik tālu no upes nebīsi baznīca un lielais Klausis nu nodomāš tā. Iešot uz baznīcu un pielūgšot Dievu par mazā Klauša dvēseli un ka ta nākšot apakaļis, tā tūlī mazo Klausi noslīcināšot. Lielais Klausis aizgāš uz baznīcu un atstāš maisu ar mazo Klausi uz tilta. Pie upes vecs, vecs vecīts ganīš govis un tā vie vaimanāš : "Ak, tu Dievī', kā tu manis nepieņem! Tā jau tā dzīvāšana apnikusi, ka ne izturēt!"

"Ko!" kliedzis mazais Klausis šim pretī, "vai tu gribi mirt?" "Kā nu ne! kā nu ne!" sacīš vecīts, "nevaru vais ne kaulu pavazāt un vē jāpelna maize!"

"Nu, ta nāc manā vietā!" aicināš mazais Klausis.

Vecītis pienācis, izlaidis mazo Klausi no maisa un pats ielīdis maisā. Mazais Klausis aizsēš akal maisam galu cie un pats aizgāš pie lopim un aizdzinis visu baru uz savu māju. Kā nu nācis lielais Klausis no baznīcas, tā iegrūdis maisu ar visu vecīti upē un gāš prom. Bet kā lielais Klausis aizgāš uz māju, tā akal brīnējies un skatījies : Mazais Klausis akal dzīvs un gana vesalu partiju lopu. Nu lielais Klausis gāš pie mazā Klauša un prasīš šim, kurt' šis tādu lērumu lopu ņēmis. Nu mazais Klausis akal sveicis: "Upes dibinā tādu vai cik, ņem kādus vie gribi un cik uziet!"

Nu lielais Klausis noerrojies. Šis gribēš mazo Klausi noslīcināt un nu upē laizdams, šo tik iedzīvināš. Lielais Klausis nu Pārdomāš un ta sacīš: "Vai dzi', tu nu mani ar varēji iegrūst upē, lei es tieku pie lopim. Tā kā tā es esu paputēš."

"Ko nu, brāļ," sacīš mazais Klausis. "Lai gan nu paliek!" "Ne, tā ne," sacīš lielais Klausis pretī. "Jā tu mani negrūdīsi upē, tad es tevi nositīšu."

Nu mazais Klausis pats pie sevis domāš : "Ko tur var zināt, var vē mani nosist ar. Ko no viņa var zināt, traks jau paliek traks! Nu Iaidīs ar, lei slīkst no. Ta man reiz būs miers."

Nu abi div aizgāši uz upi. Lielais Klausis ielīdis maisā un mazais Klausis šim noprasīš: "Kā, vai tu gribi gan? Labāki nu lien laukā ! "

Bet lielais Klausis sirdīgi kliedzis pretī: "Piesien pie maisa akminu, lei es žiglāki tieku dibinā!"

Nu mazais Klausis sapratis, ka lielais Klausis jau tā kā tā neatlaidīsies, kamē šo noslīcinās. Nu mazais Klausis iegrūdis maisu ar visu lielo Klausi upē un sacīš : "Nu, ej nu ar Dievu uz citu pasauli!"

Bet lielais Klausis, kā gāš, tā ar aizgāš burkšēdams upes dibinā un tā vē ne šodie neesot apakaļis nācis.