5. A. 1535. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 67 g. vecās Annas Rudzītes Smiltenē.

Lielais Klāvs un mazais Klāvs, abi div bīš pušelnieki. Lielam Klāvam bīš pulka zirgu, mazam Klāvam vienc pats. Pa svētdienām lielais Klāvs devis savus zirgus pie aršanas mazajam un ecēšanas palīgā, un nu mazais Klāvs aris un ecēš un kliedzis vienā kliegšanā: "Ū! ka mani zirgi! Ū! ka mani zirgi!"

Baznīcēni gāš garēm un skatīšies : kā ta, mazam Klāvam zirgu vai ķuze! Nu, kur tu šo valdīsi? Te bija vienc pats nabaga zirdzīc un nu, re' - trīs, četri. Tak, laikam, tas mazais Klāvs ar reiz sapurinājies! Tā, re', sprieduši baznīcēni, kas gāši garēm un redzēši, ka mazais Klāvs tīrumā strādā. Bet lielam Klāvam tas nepaticies, ka mazais Klāvs plātās ar šā zirgim. Lielais Klāvs gāš mazam Klāvam klā un sacīš : "Tu vais tā nekliedz : ū ! ka mani zirgi! Jā vē kliegsi, ta es tavu zirgu nositīšu."

Bet mazais Klāvs par tādu runu nelicies ne zinis, ecēš tik un kliedzis vienā kliegšanā: "Ū! ka mani zirgi! Ū! ka mani zirgi"

Nu lielais Klāvs pārskaities, nieskrēš pie mazā Klāva zirga un ar ē&127;muru to nositis. Tā lielais Klāvs paķēris savus zirgus pie pavadas un ar visiem uz māju prom. Nu, mazais Klāvs nekā, zirgs beigts kas beigts - un tik dīrāš šim ādu no. Ka āda bīsi nodīrāta, ta mazais Klāvs uzstiepis ādu uz žurdīna, aiznesis uz māju un uzlicis uz istabas augšas, lei nu šī kaist.

Pēc kāda luga pilsētā bīš tirgus. Mazais Klāvs paņēmis ādu, salocīš un iebāzis kulītē un gāš uz tirgu, Mazais Klāvs gāš, gāš un danācis vakars. Ko nu? Pilsēta vē bīsi tālu un mazais Klāvs nospriedis: iešot vie vienā mājā iekšā un prasīšot naktsmāju. Bet kā mazais Klāvs dagāš pie loga un pieklauvēš, tā redzēš, ka galds pillc ar gardim ēdienim, vīna pudele stāv vidū un viena sieviete un vīriets mieļojās riņķī. Kā mazais Klāvs pieklauvēš, tā sieviete dikti sabīsies un iekliegusies: "Vai, saimnieks mājā!"

Nu šie abi, tas vīriets un tā sieviete, lekuši no galda augšā. Sieviete palērusi ēdienus un sabāzusi krāsnī, ta vīna pudeli akal skapī iekšā un visupēdīgi pats vīriets ielīdis šķirstā un sieviete uzlaidusi vāku virsū un sakrāvusi uz vāka šādus tādus lenckarus virsū. Ka viss bīš nokopts, ta sieviete gāsi uz durim un laidusi mazo Klāvu iekšā. Mazais Klāvs prasīš, vai šis nevarot naktsmāju dabūt.

Tā sieviete bīsi pati saimnīca un tas vīriets, kas šķirstā ielīdis, bīš saimniecas brūgānc un paša saimnieka ta nebīš mājā. Sieviete sacīsi, ka ceļa gājējiem jau naktsmāja jādodot, vai ta nu šis zem plikas debess gulēšot. Mazais Klāvs gāš iekšā un saimnīca šo dasēdināsi pie galda. Mazais Klāvs arī dasēdies pie galda, nolicis paunīnu ar zirga ādu sev uz ceļkaulim un gaidīš, vai ta saimnīca gluži nemodīšoties un nedošot šim ko ieēst, jo mazam Klāvam skaudīgi gribējies ēst. Bet saimnīca nekā, tik taisīsies, kā var likties vietā iekšā un skubināsi mazo Klāvu ar, lei šis ietot pie miera. Nu mazais Klāvs ar licies uz auss un gulēš no. Pēc rāda luga akal vienc klauvējies pie durim un saimnieks atnācis mājā. Šis nu prasīš saimnīcai ēst - un kas tas tāds esot, kas tur guļot? Saimnīca sacīsi, ka tas esot vienc ceļa gājēš un esot ienācis un prasīš naktsmāju. Šī jau ar neesot naktsmāju liegusi un šo apguldīsi. Ta vē saimnīca sacīsi, ka šal ko ēst gan nekā lādzīga neesot, tik tāda šļanka šķīstas putras vie no pusdienas esot pāri un šī jau ar nekā vakarīnās neesot vārīsi ,jo domāsi, ka šis šo nakti nemaz mājā nebūšot. Saimnīca uzlikusi putras bļodu saimniekam priekšā un ta pati līdusi akal apakaļ cisās. Saimnieks sācis strēbt putru un akal prasīš saimnīcai, vai šī ciemīnu ar esot pamielosi. Nē, šai jau nekā nebīš pie rokas, ko ciemīnu pamielot, sacīsi saimnīca. Mazais Klāvs visu dzirdēš un pats pie sevis ņurdēš: Vo, ku' dzīvs vellc! Šai nekā nebīš pie rokas, ka krāss pilla gardu ēdienu! Nu, pagaidi tik! Saimnieks nu saucis mazo Klāvu lei šis ceļaties augšā un nostreboties putras, ja jau nekā cita labāka neesot pašreiz pie rokas. Mazais Klāvs cēlies no savas lažas augšā un gāš žie galda un abi ar saimnieku strēbuši putru. Bet tur nekā neticis, katrs dabūš pa kādai karotei un bļoda bīsi jau tukša. Saimnieks sacīš: "Tā kā drusku vē trūktu!"

Mazais Klāvs ar sacīš pretī, ka pa jaunu jau nebūtu, ka vē būtu kas ko uzkost. Pag', uzreiz mazam Klāvam iekritušas labas domas prātā: jaizmozē saimnīca un šās brūgānc! Nu mazais Klāvs paņēmis savu paunīnu, kur zirga āda bīsi iekšā, un sacīš saimniekam: "Man ir tāda āda, kas var uzzīlēt. Es paprovēšu, vai šī nevar uzzīlēt, kur kāds ēdamais ir!"

Nu saimnieks ar tūlītās - lei zīlējot. Mazais Klāvs piesitis ar nagim trīs reiz pie zirga ādas un ta sacīš: "Tepatās krāsnī ir cāļa cepets, sausi kartupeļi un vē citi gardi ēdieni."

Kā nu saimnieks to dzirdēš, tā tūlītās skrēš pie krāss skatīties, vai tur tā ir, kā āda uzzīlēsi. Kā ta, krāss pilla ar gardim ēdienim! Nu saimnieks vilcis visu laukā, krāvis uz galda un abi ar mazo Klāvu mielošies uz nebēdu. Pēc tāda ludzīna saimnieks sacīš mazam Klāvam: "Nu, vai tava āda vē nevar kā uzzīlēt?"

Mazais Klāvs jau to vie gaidīš un sacīš pretī : "Nu mēs esam labi paēduši, bet nu derētu kāda glāze laba dzēriena! Pag' es pazīlēšu!"

Mazais Klāvs akal piedauzīš trīs reiz pie zirga ādas un sacīš: "Ej pie skapa, skapī ir vīna pudule."

Saimnieks pieskrēš pie skapa, kā ta, ir ar vīna pudule! Nu abi dzēruši un priecāšies. Pēc tāda ludzīna saimnieks akal prasīš mazam Klāvam: "Nez', vai tava āda vē kā nevarētu uzzīlēt?"

"Nu, var jau paprovēt!" sacīš mazais Klāvs un akal trīs reizes piegrabināš ar nagim pie zirgādas. Ta mazais Klāvs akal sacīš: "Tavu māju ir apsēdis vellc!"

Nu saimnieks nobijies skaudīgi vie un nevarēš vie iztaujāt, kur un kā. Mazais Klāvs ta akal sacīš: "Jā, tavu māju ir apsēdis vellc un viņč pašreiz tup šķirstā!"

Nu saimniekam no lielām bailēm sākuši vai nagi trīsēt un šis lūdzies mazo Klāvu, lei tak palīdzot, vai dodot kādu padomīnu. Mazais Klāvs sacīš, ka cita padoma šis nevarot dot, ka tik vellc esot jādzenot no mājas laukā. Nu mazais Klāvs nostādīš saimnieku pie durim, iedevis čuču koku rokā un vēlēš, lei attaisot duris līdz pašai kājai vaļā. Ta mazais Klāvs piegāš pie šķirsta, pacēlis vāku un sācis ar kūju čudīt. Saimnīcas brūgānc - tas jau bīš baznīcas šķesteris - manīš, ka nu vais nav labi, un jozis no šķirsta ārā un pa durim laukā. Saimnieks nu šim zvēlis pa muguru, un ka vellc bīš izdzīts, ta saimnieks bīš varen priecīgs, ka tik labi izgāš un pēdīgi sacīš uz mazā Klāva: "Bet tas vellc bī tīri mūsu pašu šķestera ģīmī!"

Mazais Klāvs taisījies atkal ceļā un saimnieks nu šim prasīš, vai šis negribot to zīlētāja ādu pārdot. Mazais Klāvs bīš ar mieru un prasīš par ādu tik, cik šim maksāš viss zirgs. Labi, saimnieks samaksāš mazam Klāvam, cik šis prasīš, un mazais Klāvs gāš prom. Ka nu .mazais Klāvs pagāš tādu gabalīnu, tā šim šķesteris klā gan un sācis lūgties, lei nevienam nestāstot, ka šis ar saimnīcu esot pa draugam. Nu mazais Klāvs ar jau vis nebīš muļķis un sācis izsist cenus. Viņč sacīš šķesteram: "Jā dosi sieku naudas, ta turēšu muti!"

Nu, nekā. Šķesteram bīš jādo gribīša'm negribīšam mazam Klāvam sieks naudas par mutes turēšanu.

Nu mazam Klāvam bīš vesals lērums naudas un šis gāš priecīgs uz māju. Kā mazais Klāvs aizgāš mājā, tā tūlītās pats aizgāš pie lielā Klāva un prasīš šim, lei aizdodot sieku. Lielais Klāvs ar iedevis mazam Klāvam sieku un mazais Klāvs ar visu aizgāš uz savu māju. Mājā mazais Klāvs ieķepināš sieka dibinā trīs naudas gabalus un tā akal aiznesis sieku un atdevis lielam Klāvam. Lielais Klāvs apskatīš sieku un pamanīš, ka sieka dibinā pieķepēši trīs naudas gabali.

"Uja-ačka", domāš lielais Klāvs, "kur ta mazais Klāvs tādu " lērumu naudas ņēma, ka jau ar sieku jāmērī?

Nu lielais Klāvs aizskrēš pie mazā Klāva un prasīš šim, kurt šis tik dau naudas ķēris, ka jau ar sieku jāmērī. Mazais Klāvs nu gluži auksti sacīš pretī: "Pilsētā ir dikti dārgas zirgu ādas!"

Ka nu lielais Klāvs to padzirdēš, ta aizskrēš plesku pleskām uz māju, nositis visus savus zirgus, nodīrāš ādas, sakrāmēš vezumā un ar visām uz pilsētu prom. Bet pilsētā lielam Klāvam nevienc vairāk par ādu nedevis, kā tik ādas naudu. Nu tik lielais Klāvs atskārties, ka mazais Klāvs šo skaudīgi piemānīš. Nu lielais Klāvs, uz māju braukdams, noņēmies, kā tikšot mājā, tā tūlītās nositīšot mazo Klāvu.

Pa to starpu, kamēr lielais Klāvs pa pilsētu braukāš, mazam Klāvam nomirusi māte. Šis iecēlis māti savā vietā un apklāš ar deķi. Ta pats aizgāš pie darba. Lielais Klāvs atbraucis mājā un tūlītās aizgāš uz mazā Klāva māju un gribēš šo nosisit, kā jau pa ceļu apņēmies. Lielais Klāvs iegāš klusītēm mazā Klāva istabā un pamanīš, ka vienc vietā guļ. Lielais Klāvs nodomāš, ka tas pats jau mazais Klāvs vie būšot , pievilcies pie gultas, gāzis ar ēmuru gulētājam pa galvu un pats nu prom smiedams, ka nositis gan mazo Klāvu.

Ka mazais Klāvs nācis mājā no darba, ta licis tūlītās māti vezumā un braucis uz tirgu. Viņč jau jutis, ka lielais Klāvs gribēš šo nosist un nu akal izceikināš, kā varētu lielo Klāvu par to labi izmozēt. Mazais Klāvs iesēdināš māti sēdus vāģos un tūlītās pie pirmā kroga pieturēš un pats gāš iekšā. Mazais Klāvs iegāš krogā, dzēris alu un sacīš krodzniekam, lei šis iznesot šā mātei ārā vezumā puduli medus-aius. Krodznieks paņēmis medus alu un iznesis mazā Klāva mātei un sacīš: "Še, vecen', dzer, saimnieks tev lika dot!"

Bet ko nu māte, mironc paliek mironc un ne pušplēsta vārdīna ar ne. Nu krodznieks noskaities, grūdis mātei ar duku sānos, un šī kučkāniski no vezuma laukā. Nu mazais Klāvs klā un krodzniekam virsū, ka šis šā māti nositis. Nu krodznieks ar nobijies un solīš mazam Klāvam labu samaksu, lei tik šis turot muti. Nu mazais Klāvs ar mierā, saņēmis no krodznieka labu maksu un braucis uz māju. Ka mazais Klāvs braucis gar kapsētu, ta apracis māti un pats aizbraucis mājā.

Rītīnā mazais Klāvs aizgāš pie lielā Klāva un prasīš šim sieku. Lielais Klāvs prasīš, ko šis ar sieku darīšot. Mazais Klāvs sacīš, ka šim nauda jāmērot. Nu lielais Klāvs prasīš, kur šis tik dau naudas ņēmis, ka ar sieku jāmērot. Mazais Klāvs, ka tikmē, kamē šis bīš tīrumā pie darba, vienc ienācis šā mājā un nositis šā māti. Šis sadzirdēš, ka pilsētā pašreiz pirkot vecus nosistus cilvēkus, nu ņēmis un aizvedis māti uz pilsētu un par lielu naudu pārdevis.

Nu lielam Klāvam tikpatīnās kā ugunc pakulās, ka mazais Klāvs tik viegli pie lielas naudas ticis. Šis nu nogaidīš, kamē mazais Klāvs aiziet un ta lielais Klāvs nositis pats savu māti un aizbraucis uz pilsētu šo pārdot. Bet pilsētā lielo Klāvu saņēmuši cie un ielikuši cietumā. Lielais Klāvs nosēdēš cietumā ilgu laiku un ta šo pēdīgi palaiduši vaļā. Nu lielais Klāvs gāš uz māju un pa ceļu dūres vie vīstīš un noņēmies, ka mazais Klāvs jānoslīcinot, jo šis vienc pats vie esot pie šā nelaimes vainīgs.

Lielais Klāvs aizgāš uz māju, noskatīš izdevīgu reizi, ka mazais Klāvs vienc pats vie staigā pa tīrumu, saķēris šo, iebāzis maisā un aizstiepis uz ezaru un gribēš noslīcināt. Toreiz bīsi ziema un uz ezara bīš biezs ledus. Lielam Klāvam nebīš cira līdz un šis nekā nevarēš izcirst āleņģa, Lielais Klāvs nometis maisu ar visu mazo Klāvu zemē un pats aizgāš uz māju pēc cira.

Mazais Klāvs nu jutis, ka vais nav labi. Šis nu sācis pillā kaklā bļaut: "Nemāku Dievu lūgt, grib debesīs celt!"

Pašreiz garēm braucis šķesteris. Šis nu dzirdēš, kā mazais Klāvs kliedz, un nodomāš, ka labi gan būtu šim pašam debesu godā tikt. Šķesteris gāš klā mazam Klāvam un sacīš, vai šis negribot ar šo mainīties. Jā, kāpēc nu ne. Mazais Klāvs ar mieru. Nu salīkuši tā, ka šķesteris atdos mazam Klāvam visus savus lopus un par to mazais Klāvs šķesteram atvēlēs šā paša vietā debesīs celt. Tā ar izdarīš. Šķesteris izlaidis mazo Klāvu no maisa, pats ielīdis maisā un mazais Klāvs gāš prosm un piesacīš šķesteram, lei šis guļot vie maisā mierīgi, šis drīž atnākšot pakaļā, aiznesīšot uz baznīcu un ta celšot debesīs.

Drīz vie lielais Klāvs ar bīš klā, izcirtis āleņģi un ielaidis šķesteri ezara dibinā. Pa tam mazais Klāvs aizgāš uz šķestera māju, paņēmis apsolītos lopus un dzinis uz savu māju. Nu lielais Klāvs skatījies un brīnējies: māzais Klāvs dzīvs gan un dzen lielu lopu pūli mājā. Nu lielais Klāvs skrēš pie mazā Klāva un prasīš, kurt' šis tikdau lopu ņēmis. Mazais Klāvs atbildēš : "Ezarā lopu vai sik (cik)!"

Nu lielais Klāvs nezināš vais, kur sprukt. Šis tak gribēš mazo Klāvu noslīcināt un nu šo pataisīš stāvu bagātu. Lielais Klāvs domāš, ko domāš un ta sācis mazo Klāvu lūgties, lei tak šo ielaižot āleņģī, šim ar vaigot lopu. Nu mazais Klāvs jau to vie gaidīš. Šis tik sacīš, lei lielais Klāvs tik izcērtot āleņģi un lienot maisā iekšā. Lielais Klāvs ar izcirtis pats sev āleņģi, ielīdis maisā un mazais; Klāvs iegrūdis šo āleņģī. Nu lielais Klāvs ar aizgāš dibinā, ka noburkšējies vie.

Mazais Klāvs dzīvāš laimīgi un mantas un naudas šim ar bīš papillam.