6. A. 1535. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 67 g. vecās Annas Rudzītes Smiltenē.

Tēvam bīš trīs dēli. Abi vecākie bīš gudri, bet jaunākais bīš muļķis, Tēvs palicies slims un uz nāves vietas gulēdams izvēlēš mantu. Abim gudrim brāļim tēvs novēlēš māju uz pusēm, bet Muļķam tēvs novēlēš māti un govi. Tēvs drīz vie nomiris un katrs saņēmis savu mantu. Visi dzīvāš laimīgi.

Te pēc kāda luga palikusies mātle slima un ņēmusi un nomirusi. Nu Muļķis ar vairāk nekā, tik sācis vīkšties uz bērēm, vē tai pašā dienā nokāvis govi. Otrā dienā bīsi pilsētā tirgus diena un Muļķis taisījies uz tirgu. Viņč iecēlis vezumā māti, ielicis govs ādu un grozīnu ar olām un aizbraucis uz pilsētu. Kā Muļķis uzbraucis uz tirgus, tā iesēdināš māti sēdus vāģos, ielicis šai grozīnu ar olām klēpī un pats pagājis tādu gabalīnu no. Māte sēdēsi vāģos, olu grozīc bīš šai klēpī un ka ātri kāds šo uzskatīš, ta nodomāš: luku, kā vecene aizsnaudusies! Nevienc jau nevarēš sacīt, ka šī ir beigta un tā ar nevienc pats nedomāš .

Pa tirgu staigāš vienc kungs un šis dagāš pie mātes, apskatīš olas un prasīš: "Bāba, cik maksā olas?"

Nekā, māte nesaka ne nu un kungs prasīš akai: "Bāba, cik maksā olas?" un ņēmis un pagrūdis māti, lei tak šī mostas augšā, jo kungs domāš, ka māte aizsnaudusies vie esot. Bet kā kungs pagrūdis māti, tā šī - blāc! uz galvas laukā no vezuma ar visu olu grozīnu. Nu Muļķis ar uz tādu reizi tūlītās klā, klūp tik kungam krāgā un saka: "Ačka, tu manu māti nositi! Ačka, tu manu māti nositi!"

Kungs nu sācis taisnoties, ka šis jau neesot nemaz sitis, tik drusku pagrūdis, lei vecene ceļoties augšā, jo šī bīsi aizsnaudusies. Bet muļķis nemaz ar neklausījies un tik kliedzis: "Ačka, tu manu māti nositi!"

Nu kungs ar pēdīgi palicies nevaļīgs un pats pie sevis pārdomāš, ka nu vais neesot labi. Kungs domāš, ko domāš un ta sacīš Muļķam, ka šis došot šim veselu sieku naudas, lei liekot šo mierā, tā kā tā māte vecs cilvēks vie esot bīš un vai miršana dienu agrāki, vai vēlāku, tur nu liela lieta neesot. Muļķis bīš mierā un kungs iedevis Muļķam vesalu sieku naudas par to, ka šis apņēmās turēt muti, ka šis nositis šā māti. Muļķis saņēmis naudu, iecēlis māti apakaļ vezumā un braucis priecīgs uz māju, jo nu šim bīš naudas vai ķuze. Muļķis aizbraucis mājā, savīkšis dikti lepnas bēres un nobērēš māti. Gudrie brāļi nu prasīši Muļķam, kurt' šis tik dau naudas ķēris, ko tik varēnas bēres savīkšt? Muļķis nu sacīš pretī: "Vai kur tagadīnās dārgas govsādas! Pa manu govsādu es dabūju vesalu sieku naudas!"

Nu gudriem tas tik pat kā karsts pie pakaļas un šie abi sametušies tik ar acim un ar steigu uz māju prom. Nu gudrie noceikināši, ka kaušot visas savas govis no, reiz jau ādas tik dikti dārgas esot. Tā ar abi gudrie izdarīši un kā gāši mājā, &127;tā nokāvuši visas govis, ādas vezumā un uz tirgu prom. Bet nu tik tirgū redzēši, ka šos Muļķis piešmaucis un ka ādas ir pavisīnās lētas. Abi gudrie braukuši uz māju spļaudīdamies un nosprieduši, ka par to Muļķam jāatspēlējas, ka šos tā iznesis. Abi gudrie nu nosprieduši, ka Muļķis jānoslīcinot. Kā nu šie abi atbraukuši mājā, tā saķēruši Muļķi, iebāzuši maisā un aizstiepuši uz ezaru. Bet kā pa nelaimi bīš aizmirsuši ciri mājā un nekā nevarēši Muļķi noslīcināt, jo ezars bīš aizsalis. Nu šie abi saspriedušies. ka iešot uz māju pēc cira, lei jau Muļķis paliekat vie uz ledus, tā kā tā šis no maisa ārā netikšot. Abi gudrie aizgājuši. Pa tādu ludzīnu Muļķis dzirdēš, ka vienc brauc. Viņč nu sācis pillā galvā bļaut: "Skrīvēt nemāk, rakstīt nemāk, cels par ķēnīnu!"

Tas, kas tur braucis, bīš žīds. Šis nu dzirdēš, ka Muļķis tā kliedz, un braucis klā. Sak, par ķēnīnu tak nebūtu slikti, jāču varēs to piemānīt, ko grib par ķēnīnu celt, - tā žīds pats pie sevis domāš un laidis pie Muļķa klā un sacīš, ka mainīšoties, šis šim došot savu zirgu un visu vezumu ar mantām, jo šim tā kā tā lāgā ķēnīna šepte neiešot, ka šis nemākot ne skrīvēt, ne rakstīt. Nu Muļķis ar bīš mierā, iei tik žīds laižot šo no maisa laukā un pats lienot iekšā. Tā arī žīds izdarīš. Izlaidis Muļķi no maisa, pats ielīdis šā vietā maisā un Muļķis aizsēš maisam galu cie, ta klupis žīda zirgā iekšā un aizlaidis, ka sniegi vie nokūpēši.

Ka atnākuši abi gudrie brāļi, ta tūlītās izcirtuši āleņģi un iegrūduši maisu ar visu žīdu āleņģī un paši gāši priecīgi uz māju, ka nu šie esot Muļķam gan ritīgi sariebuši.

Muļķis drusku pabraukājies ar žīda zirgu un pa kādu nedēļas laiku atgrūdis mājā ar visu žīda zirgu un mantu vezumu. Gudrie acis vie izplētuši, ka redzēši Muļķi akal mājā iebraucam ar zirgu un pillu vezumu visādīgu mantu. Šie nu tūlītās daskrēši pie Muļķa vezuma un šim prasīši, kurt' šis ņēmis zirgu un tik dau visādu mantu. Bet nu Muļķītis šiem tūlītās pretī: "Ezarā ne kaukā ar netrūkst. Ņem, cik vie nagi nes!"

Nu jau akai liela gūdrēšana. Gudrie gribēš Muļķi noslīcināt un nu šo tīšu prātu pataisīši bagātu! Ne, &127;ā nevarot! Provēšot šie ar roku, ja tik viegli pie naudas tiekot. Nu gudrie pierunājuši Muļķi, lei šis šos abus ar ielaižot āleņģī. Muļķis jau to vie gaidīš. is izcirtis āleņģi, licis, lei gudrie salien maisā un kā laidis, tā ar ielaidis āleņģī, lei jau nu miekšējas līdz šo pašu dienu pa ezara dibinu.

Nu Muļķam kritusi abu gudro brāļu māja un šis dzīvāš laimīgi, jo nu šim visa kā bīš papillam.