7. A. 1535. Skolniece Kr. Salnīte 1892. g. Blomes pag. V. Maldoņa kr.

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, bet viens dumjš. Tēvs redzēdams savu nāvi jau tuvu klāt esam, izdalīja dēliem savu īpašumu. Abiem gudrajiem dēliem viņš atdeva gandrīz visu savu mantu, bet dumjajam atstāja tikai vienu vērsēnu. Dumjais ielika savu vērsēnu aplokā un aizlika tam siena nestu priekšā. Otrā dienā viņš gāja vērsēnu aplūkāt. Vērsēns jau bija apēdis nestu ar visu deķi un stāvēja ar tukšiem zobiem. Dumjais par to sadusmojās un sāka viņu lamāt, bet vērsēns atbildes vietā tikai bļāva. Dusmu pārņemts dumjais sagrāba koku un nosita vērsēnu. Žēl viņam palika vērsēna ādas, kādēļ viņš to nodīrāja, izkaitēja un iebāza savā tarbā. Tā nu viņš gāja vanderēt pa pasauli. Pēc neilga ceļojuma viņš iegājā kādā lepnā mājā un ielīda tur kādā kaktā. Pašulaik mājas saimniecei ienesa vienu bļodu ar bliņām un ielika to skapī, ko dumjais labi novēroja. Pēc tā saimniece ielika atkal karšas kukuli skapī. Neilgi pagaidot, viņa atnesa vēl butuli brandavīna, ielika to tai pašā skapī un pati izgāja ķēķī. Dumjais nu, manīdams izdevīgu laiku, izmuka pa durim ārā. Drīzi vien atnāca arī mājas saimnieks mājā, sēdās pie galda un sāka brokastis turēt. Visu to labi novērodams, arī dumjais nu ienāca istabā. Bagātais saimnieks, būdams arī labsirdīgs, uzaicināja arī dumjo pie maltītes. Ēdiens tomēr nebija nekāds teicamais. Ēzdams dumjais piesita pie savas tarbas un iesaucās: "Kuš! vai nebūsi mierā!"

Saimnieks nevarēja saprast, ar ko šis runā, un jautāja: "Ko tas nozīmē?"

Dumjais atbildēja: "Man tarbā ir tāda āda, kas rāda nākamas lietas."

"Ko tad viņa tagad rāda?" prasīja saimnieks. Dumjais sacīja: "Viņa rāda, ka skapī esot bliņas."

Nu saimniecei bija jāiet pie skapja un jāņem laukā paslēptās bliņas, ko nu visi ēda ar gardu muti. Dumjais atkal pagrabināja savu tarbu un iesaucās: "Kuš! vai nebūsi mierā!"

Saimnieks nu vaicāja: "Ko tagad tā āda rāda?" Dumjais atteica: "Skapī ir vēl karša ar' !"

Nu bijis saimniecei arī karšas kukulis jāņem laukā. Karšu ēdot, dumjais atkal pagrabināja savu tarbu un iesaucās tāpat, kā pirmāk. Saimnieks atkal jautāja, ko mi tā āda rādot. Dumjais atbildēja: "Viņa rāda, ka skapī ir arī brandavīns."

Saimnieks pats piegāja pie skapja, izņēma no turienes brandavīna butuli un un abi dzēra, glāzes kopā sizdami. Tā dzeŗot, saimnieks sāka runāt par ādas pirkšanu. Dumjais bija ar mieru ādu pārdot, bet noprasīja par to veselu pūru naudas. Saimnieks arī samaksāja, ko dumjais prasīja, un paturēja to ādu pie sevis.

Mājā atgriezies, dumjais gribēja pārliecināties, vai naudas mērs ir arī pilnīgs, aizgāja pie viena brāļa un prasīja pūru, ko izmērīt. Brālis tam jautāja: "Ko tad tu mērīsi?"

Dumjais atteica: ,;Putraimiņus un miltiņus iegādājos."

Naudu izmērījis, viņš pielipnāja vienu dukātu pūram pie dibina. Brāļi noprata, ka šis naudu mērījis un brīnēdamies prasīja: "Kur tad tu tik daudz naudas ņēmi?"

Dumjais atbildēja: "To visu es dabūju par sava vērsēna ādu."

To dzirdot, brāļiem arī iekārējās naudas. Tie tūliņ paņēma bomjus rokā, nosita visus savus lopus un cerēja par katru ādu dabūt pūru naudas. Bet tirgū tie dabūja tikai ādas naudu, pieci seši rubļi gabalā. Bez govim palikuši, nu tie bija pavisam postā.

Pēc neilga laika tiem nomira māte. Dumjais viņu paņēma pie sevis un apģērba glītās drēbēs. Tad viņš iesēdināja to vāģos, ielika groziņu ar olām k1ēpī un aizbrauca uz tirgu. Tur piegāja tai viens kungs un prasīja: "Vecene! cik tās olas maksā?"

Tā neatbild neviena vārda. Kungs prasa vēl otrreiz, bet šī atkal nekā nesaka. Kungs no dusmām krāva tai ar dūri par galvu. Viņa tūliņ izkrīt no vāģiem un nokrīt zemē. Dumjais, tūliņ pieskrēja klāt, saķēra kungu cieti un gribēja to nodot tiesai. Kungs bija &127;oti sabijies un lūdzās, lai nesūdzot to tiesā. Tā nu dumjais dabūn atkal pūru naudas.

Atbraucis uz māju, dumjais stāsta brāļiem, ka par mirušo māti esot dabūjis tirgū pūru naudas. Gudrie brāli nu arī grib tikt pie naudas. Vienu nakti viņi aiziet uz kapsētu, izrok vairāk miroņus un brauc ar tiem rītā uz tirgu. Visa pilsēta nu piesmirda ar nelabu smaku. Ļaudis apskaitās un apsūdzēja tos tiesā, kas tos lika cietumā iemest.

Izcietuši cietuma sodu, abi brāļi bija dikti noskaitušies uz dumjo, sagrāba to cieti, iebāza maisā un veda uz ezeru slīcināt. Ezerā āliņģis bija aizsalis un šie bija aizmirsuši ciri līdza paņemt. Viņi abi aizgāja uz māju pēc cira un atstāja maisu vezumā pie ezera. Gar to vietu brauca garēm kāds lielskungs. Dumjais, maisā gulēdams, runāja skaļā balsī : "Nemāku ne lasīt, ne rakstīt, bet mani grib celt par ķēniņu. Kas grib par ķēniņu tikt, lai lien šai maisā!"

Tas lielskungs ļoti vēlējās tikt par ķēniņu. Viņš ātri vien izlēca no karītes, izlaida dumjo no maisa un ielīda pats tur iekšā. Dumjais nu iekāpa liela kunga karītē un aizbrauca projām. Par to laiku brāļi atnāca ar ciri, izcirta āliņģi un ielaida lielkungu tur iekšā. Projām ejot, dumjais brauca karītē ar diviem zirgiem brāļiem pretī. Tie brīnās un prasa: "Kur tu to karīti ar zirgiem ņēmi?"

Dumjais atbild: "Ezerā apakš ledus var dabūt tādu zirgu un karīšu gluži bez maksas, cik vien grib."

Grdrajiem brāļiem nu arī patiktos karītes ar tādiem skaistiem zirgiem. Viens brālis no prieka tūliņ ielēca āliņģī, ka ūdens vien noburbulēja. Otrs brālis, to redzēdams, it priecīgi izsaucās: "Dzi dzi, kā šis jau andelē!"

Pēc šiem vārdiem arī otrs brālis ielēca ūdenī. Tā nu abi gudrie brāļi noslīka, bet: dumjais dzīvoja laimīgs ar savu lielo mantu.

Piezīme. Pasaka ir stila un valodas ziņā drusku pārlabota. P. Š.