8. A. 1535. J. Bankins «Šis un tas» I, 1872, 57.

Reizu dzīvoja nabags iebūvietis, kam cits nekas nebija, kā viena pati kaza, tā pati viņam paliek slima un nosprāgst. Tas ar savu sievu nu ir gauži bēdīgi un noskumuši un nezina, ko nu iesākt. Viņš tomēr nodīrā kazu, izkaltē ādu, tad saloka to un iebāž savā kulē, nu liek sumiņu plecos un dodas uz lauku, provēt un meklēt, vai Laimes māte tam kur nesmej pretī.

Viņš veselu dienu gājis, nonāk vakarā vienās dzirnavās un tur grib dabūt naktsmāju. Melderenei nemaz vaļas, viņai visas rokas un kājas pilnas darba; tā cep baltmaizi un cepešus un sataisa citus gardus virumus : visās malās čurkst un pil vien. Viņš tur arī redz smalku kungu staigājam, kas viņam neizliekas būt pats melderis, bet laikam kāds viesis. Kad mūsu pirtnieks lūdzas pēc naktsmājas, tad melderene ir dusmīga un izdzen viņu no dzirnavām ārā.

Tas ar savu sumiņu plecos aiziet, bet netālu aiz vārtiem satiekas ceļā ar pašu melderi, kas nupat brauc no lauka mājā. Tas prasa viņam: "Kur tu iedams?"

Viņš nu izstāsta, ka bijis dzirnavās, lūdzies naktsmāju, bet melderene to par galvu un kaklu izdzinusi ārā.

Melderis uz to saka : "Tā neklājas svešu cilvēku vakara laikā dzīt no mājām! Ej tik atpakaļ, meldējies pie melderenes un saki tai, ka pats melderis ir vēlējis tev dot naktsmāju."

Kamēr pats &127;melderis nojūdz zirgu, tamēr šis ieiet istabā, redz galdu piekrautu ar visādiem ēdieniem un dzērieniem. Viņš stāsta melderenei, ka saticis melderi un tas viņam licis nākt atpakaļ. Šī to dzirdēdama, plesku pleskām noņem un nokrāmē galdu un noliek ēdienums un dzērienus citus skapī, citus uz skapja un pašu viesi iestum otrā skapī.

Melderis, zirgu nojūdzis, ienāk istabā. Melderene ar tādu skābu ģīmi nāk viņam pretī un uzliek aukstus, nesildītus kāpostus galdā un maizi. Melderis dasēdies pie galda, ēd un lūdz arī svešo pie maltītes.

Tas gan šim teic, lai ņemot savu sundaku no pleciem; bet viņš atbild: "Ko nu, lai stāv, es no tās nemaz nevaru šķirties."

Ēdot tam sumiņa atgrūžas pret skapi un, zināms, sāk grabēt. "Kuš, vai tu klusēsi!" tas šo apsauc.

Pēc kāda brītiņa tā atkal sāk grabināties un viņš to apsauc: Vai tu klusēsi, ko!"

"Melderis tam prasa, ar ko šis tur runājoties.

"Man tur tāda pareģone sumiņā," tas atbild. "Nu ko tad viņa redz un stāsta?" melderis vaicā.

Pirtnieks rāda ar roku uz skapi, melderis daiet un izņem pilnu bļodu ar cepeti, un tie abi ēd, kā tīkams.

Pēc kāda laiciņa sumiņa atkal sāk grbēt. Melderis taujā: "Ko tad nu pareģone teic?"

Svešais rāda uz skapja augšu. Melderis pamet acis un ierauga, kur alus pudeles stāv saliktas, protams, viņš ņem tās zemē un provē, kā pēc cepeša alus smeķē.

Lai šie nu abi bija diezgan paēduši un padzēruši, tomēr pareģone pa kuli sāk atkal runāties. Melderis prasa: "Nu, kas tad nu būs? Ko tad šī nu vēl ziņos?"

Svešais rāda ar roku uz lielo skapi. Melderis, durvis atvēris, ierauga zvanītāju skapī. Viņš paķeŗ pātagu un 1aista šim, vai galva vai acs. Tas nabags nekur citur patvaru nevar dabūt, speŗas pa durīm laukā un āiziet krustu ne metis.

Beidzot melderis paliek kārīgs pēc tādas pareģones, un prasra viņam, vai to nepārdotu.

"Kāpēc ne?" tas saka, "maksā man tik divi simti rubļu, tad tu viņu dabūsi."

Melderis tam izmaksā divi simti rubļu un šis viņam iedod sumiņu ar pareģoni, piekodinādams, lai tik to netaisa vaļā. Svešais aiziet un melderis ir ļoti priecīgs par tādu mantojumu.

Melderis pēc kādām dienām izbrauc uz lauku, mājās pārbraucis, grib atkal zināt, kā nu stāv, vai šis jeb tas nav kautkur skapī vai krāsnī. Viņš ņem sumiņu no skapa, uzliek to u galda, prasa un prasa, cik gribēdams, bet tā neko neatbild. Tad grūž tai ar kulaku, bet pareģone nemaz nerunā. Viņš saerrojies attaisa sumu vaļā un uziet - sakaltušu kazādu tur iekšā.

Nu viņš svešo laikam gan tāpat 'mielotu ar pātagu, kā toreiz zvanītāju; bet Dievam žēl tas jau bija aizgājis garu ceļu.