9. A. 1535. E. Veide no 50 g. vecās Bertas Pavaines Jaunburtnieku Gaurās. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, I, 218, 40.

Vienā mājā saimnieks ar savu sievu lāgā nesatikuši. Vainīgs bijis viens svešs vīrs, kas saimnieci slepus apmeklējis. Saimnieks reiz aizbraucis uz pilsētu, un saimniece pa to laiku lakstojusies ar svešo vīrieti. Viņa cepusi visādas kūkas, vārījusi dažādus ēdienu un gardumus, ko ēdināt savu draugu. Devusi viņam arī vīnu dzert. Atnācis kāds nabags, kas dauzījies apkārt, dāvanas lūgdams. Viņš bijis saimniekam labs draugs, tādēļ lūdzis saimniecei, lai arī viņu paēdinot. Saimniece viņu izlamājusi un aizdzinusi projām. Nabags noteicis, ka saimnieks gan tik slikts cilvēks neesot kā šī. Viņš tomēr neaizgājis vis projām, bet uzkāpis turpat uz istabas augšas, kur pa dūmu caurumu varējis visu redzēt, kas istabā notiek. Nabagam siekalas vien tecējušas, redzot, kā šie apakšā mielojas. Negaidot atbraucis saimnieks mājā. Nabags gribējis nokāpt zemē un izstāstīt visu saimniekam, jo tad dabūtu labi paēsties. Bet viņš uzdūries uz sakaltušas aitas ādiņas, kas iegrabējusies. Tas ātri to ādiņu paslēpis. Pa lūku viņš redzējis, ka saimniece noslēpj svešo vīrieti zem gultas un ēdienus iebāž maizes krāsnī. Ienācis vīrs nu prasījis ēst, bet sieva tam nekā nedevusi. Nabags nu nokāpis zemē un gājis iekšā prasīt naktsmāju. Saimnieks devis, bet sieva lamājusies. Ienesuši suņa maisu un novietojuši to kaktā pie krāsns. Gājuši gulēt. Nabags paņēmis savu ādiņu un grabinājis. Saimnieks šim prasījis: "Ko tu tur dari?"

Nabags teicis : "Man tāda nejauka ādiņa, kad viņa ko zin, tad tā visu grib man pateikt."

Apmierinājušies. Bet nabags atkal grabinājis ādiņu un uzsaucis: "Klusu, klusu!" Bet ādiņa tik grabējusi un grabējusi. Saimnieks prasījis: "Ko tā ādiņa zin tev stāstīt?"

"Ko šī nu zin?" sacījis nabags. "Krāsnī esot gardi ēdieni." Saimnieks nosmējies vien un gulējis tālāk. Nabags grabinājis atkal savu ādiņu un apsaucis. Saimnieks nu piecēlies, pielīdis pie nabaga un prasījis, ko vēl ādiņa zinot. Saimniece saukusi, lai triecot nabagu pie velna, jo tas neļaujot šai gulēt. Bet saimnieks tik plijies nabagam virsū, lai pasaka, ko tā ādiņa šim stāsta.

"Ek, ko nu šī stāsta - niekus vien!"

Bet saimnieks nebijis ātrāki mierā, kamēr dabūjis visu zināt, ko ādiņa stāsta. Nabags pateicis, ka pagultē ir svešs vīrietis, sievas brūtgāns. Sieva, to padzirdusi, saukusi, lai viņas viesis bēgot. Šis arī mucis, bet saimnieks! šo labi sadauzījis. Saimniece metusies savam draugam palīgā, bet saimnieks arī viņu sadauzījis. Brūtgāns tomēr aizbēdzis. Saimnieks nu domājis: "Kad jau ādiņa tai lietā nav mānījusies, tad palūkošu, kas ir krāsnī."

Un atradis tur cepešus, gardus ēdienus un vīnu. Nu viņš mielojis un apdāvinājis nabagu arī. Saimnieks prasījis, lai pārdodot viņam to ādiņu: Nabags teicis: "Ne, es nepārdošu, es ar to maizi pelnu."

Saimnieks solījis sieku zelta naudas. Nabags nedevis. Nu saimnieks solījis divus siekus zelta naudas. Nabags vēl nedevis. Tad saimnieks solījis trīs siekus zelta naudas. Nabags teicis: "Tā ir laba nauda, bet kad to nodzīvošu, kur tad jaunu ņemšu? Nē, es nepārdošu!"

Saimnieks vēl pielicis pussieku kapara naudas un sacījis, ka vairāk viņam naudas neesot. Nu nabags atdevis ādiņu. Pats viņš vairs uz šo māju nekad nenācis, un arī ādiņa saimniekam nekā vairs neteikusi.