11. A. 1535. A. Gari - Juone no no S. Keibinīka Domopolē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuojuši lelais Pīters un mozais Pīters; lelais Piters un mozais Piters dzeivuojuši tī pat sabrūs. Lelajam Piteram bejuši četri zyrgi, a mozajam Pīteram tikai vīns. Lelais Pīters sataisa tolku un pasauc mozū Pīteri, sajyudz vysus pīcus zyrgus un struodoj zemi lelceļa molā. Mozais Pīters struodoj un dūmoj: "A ka man byutu pīci zyrgi," kad īt garum cylvāki, jis īsyt zyrgim ar peicku un soka: "Vysi pīci muni zyrgi! Vysi pīci muni zyrgi ! "

Izdzierst lelais Pīters, ka mozais Pīters līlējās ar juo zyrgim. "Tev tik vīns zyrgs, na pīci," lomuojas lelais Pīters, "jo tu napuorstuosi tai runuot, es tev sadūšu par koklu."

Mozais Pīters taids padums bej, struodoj jis ar pīcim zyrgim, otkon jam sasadūmoj, ka vysi pīci juo zyrgi. Īt garum ļaužu pulks, jis īsyt zyrgim un soka: "Vysi pīci muni zyrgi!"

Lelū Piteri sajem dusmas, jis atskrīn uz teirumu pi mozuo Pītera un soka: "Tev tikai vīns zyrgs, vysi muni zyrgi; jo tu, nalobais, vēļ tai runuosi, es atskrējs, nūsisšu tovu zyrgu!"

Aizīt lelais Pīters uz sātu, mozais Pīters struodoj, īt garum cylvāki, jam gribis pasalīlēt, jis īsyt zyrgim ar peicku un otkon soka : "Vysi pīci muni zyrgi, vysi pīci muni zyrgi, vysi pīci muņi zyrgi ! "

Izdzierst lelais Piters, atskrīn uz teirumu, pagyun vasari ar kuŗu zemes pykučus syt, guož mozuo Pītera zyrgam golvā - tys pi zemes un beigts. "Še tev vysi pīci tovi zyrgi," pasoka lelais Pīters.

Mozajam Pīteram cīši žāļ sova zyrdziņa, jis apsaskaun zyrgam ap koklu un raud, kū šis nyu bez zirdziņa darīšūt; raud, raud, bet nikuo navar lelajam Pīteram padarīt. Jis nūplēš uodu sovam zyrgam, aiznas uz sātu izkolta, sašyun maisu, ībuož uodu maisā un nas uz pilsātu puordūt. A pilsāta bejuse treisdesmit verstu attuoļumā, nas jis, nas sova zyrga uodu uz placim, pīkyust, daīt vokors, jis daguojis pi vīnas muojas prosās uz nakts muojam.

"Saiminīka nava sātā," soka sīva, "es tevis nalaisšu ustobā."

"Īlaid kod kur cytur puorgulēt," lyudzās mozais Pīters, "es izkuopšu uz ustobas un puorgulēšu."

"Kuop vīn uz ustobas," atsoka saimnīca. Ti bejušas pi ustobas pīslītas trepes, jis izkuop pa tuom trepem uz ustobas viersa, nūlīk zyrga uodu zam golvas un guļ. Atsaguļs, dzierd, ka pa ustobu švierksit vīn, ka nazkū cap, i gaļas smoka īt. Jis par dīnu beja izaļcis un jam gribējās ēst. Jis suok klausītīs ausi pīlicis pi grīstim un īrauga, ka grīstūs ir šķierba. Mozais Piters dalīk aci pi šķierbas un verās, kū ustobā dora - redz: cap gaļu, zivs un cytas maltītes, ka švierkst vīn, salīk uz golda un vēļ pīlik kluot veina buteli. Mozoja m Piteram šlīkas vīn stīpās nu mutes, radzūt taidus gordumus. Uorā sareib, nazkas atbrauc, nu golda vyss nazkur pazyud. "Kas tur atbraucja?" dūmoj mozais Pīters. "Pag, īšu pasavēršu, kas tur atbraucja," nūsoka sevī mozais Pīters, pajem sova zyrga uodu un nūkuopj nu ustobas.

"Kū tu te dori?" vaicoj atbraukušais saiminīks.

"Es nikuo nadoru, lelais Pīters man nūsyta zyrgu, es nūplēšu sovam zyrgam uodu un nasu uz pilsātu puordūt. Prasējūs uz naktsmuojom pi saiminīcas, bet jei nalaidja īškā, es izkuopu uz ustobas viersa pagulēt," izstuosta mozais Pīters.

"Pajem sova zyrga uodu un ej ustobā," pasoka saiminīks. Mozais Pīters nūsaprīcoj un īīt ustobā, jam beja bailes, ka juo zyrga uodu vē&127; kas nanūzūg, jis tū uodu palīk zam golda. Saiminīks beja stypri nūsabraucīs, puorbraucis vairuok kai sešdesmit verstes ar zyrgu, prosa nu saiminīcas kū īēst.

Nikuo vakorā nataisīju, ir tikai solta putra," soka saiminīca. "

"Īlej kod putras, man cīši gribīs ēst," prosa saiminīks. Saiminīca īlej putru bļūdā, izlīk uz golda, streb saiminīks tū putru. Mozais Pīters sagrabynoj sova zyrga uodu zam golda. "Kū tu tī dori?" vaicoj saiminīks.

"Muna zyrga uoda ir cīši 1oba zeileituoja," atsoka mozais Piters. "Nū kū tad jei tev izzeilēja?" vaicoj saiminīks.

"Zyrga uoda man izzeilēja, ka ceplī ir cepeši," soka mozais Piters, bet saiminīks natic un nūsasmej.

"Ka natici, ej pasaveir ceplī, tod redzēsi, ka tasnība," runoj mozais Pīters.

Saiminīks daīt pi cepļa, attaisa cepli vaļā - redz: ceplī cepecs, izvalk un ād obēji ar mozū Pīteri. Īēdis mozais Pīters otkon sagrabynoj zyrga uodu. "Kū tod vēļ izzeilēja zyrga uoda?" prosa saiminīks.

"Uoda izzeilēja, ka ceplī asūte veina butele," soka mozais

Pīters.

"Kur tad varēja rastīs veina butele?" nūdūmoj saiminīks

bet pasaver ceplī - i taisnība, tur atrūn veina buteli, izvālk tū veina buteli nu cepļa un dzer obēji. Mozojam Pīteram jau drusku īreibst golva nu veina, jis palīk runīguoks un saiminīks arī īsylst. Sagrabynoj uiodu zam golda mozais Pīters.

"Nu, kū tad vē&127; izzeilēja tova zyrga uoda?" valcoj saiminīks.

Mozais Pīters soka: "Man uoda stuosta, ka kastē asūt cyl vāks, tys cylvāks asūt tovas sīvas bryugons."

"Voi tu man paleidzēsi pasavērt kastē?" vaicoj saiminīks. "Par kū na? paleidzēšu," atsoka Pītens. Daīt jī obeji pi 'kastes, saiminīks paceļ kastei vuoku - redz: guļ kastē īškā vīns puiss.

"A, kundziņ, tu kastē," izsauc saiminīks; aiztaisa kasti, aizslādz, izlīk akmini viersā un pasoka, lai guļ. Vēļ beja palykuse nadadzarta pusbetele veina.

"Sēstīs pi golda, izdziersem obēji un tod es gribu ar tevim puorrunuot lelas lītas," soka saiminīks.

Saiminīka sīva jau dreb, nu bailem koktā īsaruovuse. Atsasāst jī pi golda, suok vēļ dzert veinu. "Es gribu nūpierkt tova zyrga uodu, ka jei taida loba zeileituoja, cik tu gribātu par tū uodu?" prosa saiminīks.

Mozais Pīters padūmoj, padūmoj un soka: "Žāl gon man puordūt tuos uodas, jei man daudzi kuo izstuosta, bet par pyuru zalta naudas es tev jū atdūšu."

Saiminīks beja cīši boguots un soka: "Labi, es tev samaksuošu par uodu pyuru zalta, bet vēj paleidzi man tū pyveklu kasti nūvītuot, es tev par tū sa'maksuošu vēļ pyuru zalta naudas."

"Gryuti gon byus jū nūglobuot, bet es nūglobuošu," atsoka mozais Pīters.

Saiminīks atmērej vīnu pyuru zalta naudas par uodu, un vēl izber vīnu sauvi līku par taidu lobu zeileišonu, naudu saber kastē, atmērej ūtru pyuru zalta naudas par pyvekļa kastes nūvītuošonu un otkon saber kastē. Mozais Pīters. radzadams tik daudzi zalta naudas, nazyna nu prīcas, kū darīt. Saiminīks īdūd rotus, paleidz īcelt kasti ar sīvas bryugonu rotūs, mozais Pīters&127; salīk zalta naudas kastes rotūs, sajem siļkšus un valka atsaspārdams. Padūmuot taidu gryutumu pavilkt, bet jis valk nūsveids. Ceļs daguojis pi upes, jis dūmoj: "Kū te daudzi komuotīs? Svīss kasti ar bryugonu upē īškā," un soka: "Svīs&127;šu upē!"

"Lyudzams nasvīd, es tev samoksuošu pyuru zalta, tikai palaid mani dzeivu vaļā," prosa nu kastes cylvāks.

Mozais Pīters atplēš kasti un izlaiž veiru uorā. Tys cylvāks palīk cīši prīcīgs, aizīt uz sovu sātu un atnas mozajam Pīteram pyuru zalta, juo sāta tī pat bejuse.

Nyu mozajam Pīteram treis pyuri zalta naudas, jis valk uz sātu sviļpuodams vīn, Atvilcs uz sātu, grib puorsalīcynuot, voi patīsai jam ir treis pyuri zalta naudas, aizsyuta bārnus pi leluo Pītera pēc pyura, ar kū naudu puormērēt. Lelais Pīters breinuojas, kū tys nabogs mozais Pīters ar pyuru mērēs, jam tok naasūt ni labības ni cyta kuo. Īdūd pyuru, bet dūdams īspīž sīka dybynā sveču piciņu, lai izzynuot, kū mozais Pīters ir mērējis. Atnas pyuru atpakaļ, lelais Pīters verās: pyura dybynā pīlips vīns zalta gabaliņš, jis saprota, ka mozais Pīters ir zaltu mērējis. Jis aizīt pi mozuo Pītera un vaicoj: "Kur tu tik daudzi zalta jēmi, ka ar pyurim mērej?" .

"Tu nūsyti munu zyrgu, es sova zyrga uodu aiznešu uz pilsātu un puordevu par treis pyurim zalta naudas," atsoka mozais Pīters. Lelais Pīters sadūmoj puordū&127;t sovu četru zyrgu uodas un sajemt daudzi vairuok zalta naudas. Atīt uz sātu pajem vasari un apsyt vysus četrus zyrgus, zyrgim nūplēš uodas, sakraun vazumā, aizvad uz pilsātu, brauc pa īlu un klīdz: Sapiercit uodas, sapiercit uodas!"

Žīdiņi skraida ap uodu vazumu un vaicoj : "Cik tu gribi par uodom?"

"Par kotru uodu pyuru zalta naudas," soka lelais Pīters.

"Kas tev dūs par uodu pyuru zalta naudas?" atsoka žīdi. Jis vys vēj braukoj pa pilsātu un klīdz: "Sapiercit uodas, sapiercit uodas!" bet nikas nagrib dūt daudzi naudas par uodu vazumu. Šai tai jis izpuordūd uodas par lātu naudu un brīsmīgi nūsadusmuojīs, ka jū mozais Pīters tai ir apmuonējis, apsajem mozū Pīteri nūsist. Mozajam Pīteram nūmierst vaca sivas muote, jis beja dzierdējis, ka vacī nūmyruši vēļ atsadzeivuojūt, jo tūs tyuliņ pēc nūmieršonas īlīkūt jaunā syltā gultā. Jis pīsacēlīs nu sovas gultas, pajem nūmyrušū sīvas muoti, īlīk sovā gultā, apsadz ar kažuciņu, pats nūstoj pi cepļa koktā un galda, kod juo sīvas muote atsadzeivuos. Tamā laikā ar lelom dusmom īskrīn ustobā ielais Pīters ar ciervi rūkā, skrīn taišņi uz mozuo Pītera gultu. Jis jau zynuoja, kurā gultā guļ mvozais Pīters. Nikuo naapsavērīs, guož ar ciervja pīšu par golvu nūmyrušai sīvas muotei - tai golva pušu.

"Kam tu nūsyti munu sīvas muoti, kam tu nūsyti munu sīvas muoti!" klīdz mozais Pīters. Lelais Pīters redz, ka nalabi padarējis, dreižuok aizzanas uz sovu sātu.

Dūmoj nyu mozais Pīters, kū jam darīt ar sasystū, nūmyrušū sīvas muoti. Aizīt uz sabrim, paprosa zyrga, sajyudz zyrgu rotūs, apsīn sīvas muotei sasystū golvu, šai tai īsādynuoja rotūs, īlīk prīškā naapsagtu ūlu skalini un brauc uz pilsātu. Atbraucs uz. piļsātu, īīt vīnā būdē, a zyrgu pastota īlas molā. Žīdi daīt pi vazuma, veŗās: ūlu skalins, un vaicoj: "Cik prosi par ūlom?"

Vecine naatbiļd. Vēļ ūtrs, trešs un vairuok žīdi saskrīn pī rotim un klīdz vecinei ausī : "Cik tu prosi par ūlom?"

Vecine naatsoka ni vuorda. Kū tad jei nadzeiva atsacīs! Vīns napacītīgs žīdiņš pagryuž jai ar kulaku zam daguna, tei kai sēdēja uz rotu molas, tai ir nūzaveļ par rotu malu zemē, kreit uz akmiņim, golva pušu. Mozais Pīteris izskrīn nu būdes, čops! žīdu aiz apakles un klīdz: "Kam tu munu muoti nūsyti? Jei vaca nadadzierdēja, kū jyus runuojat, tyuliņ vesšu uz policiju!"

"Esi tik lobs, palaid mani vaļā, es tev samoksuošu pyuru zalta un myrūni apglobuošu," lyudzās žīdiņš.

"Labi, nes šur pyuru zalta!" soka mozais Pīters. Žīds atnas jam pyuru zalta, īlīk zalta naudas kasti rotūs un brauc uz sātu sviļpuodams. Atbraucs uz sātu aprūk vacū muoti, tod grib puormērēt zalta naudu un pasyuta bārnws uz lelū Pīteri pēc pyura. Lelais Pīters nūdūmoj īt pats pasavārtu, kū jis tī mērēs. Mozais Pīters izmērej žīda dūtū naudu, puormērej i agruok atvastūs treis pyurus zalta naudas ,saber ustobas vydā divejuos čupuos un verās: atīt lelais Piters, redz jam divi lelas čupas zalta naudas. "Kur tu vēļ jēmi zalta naudu?" vaicoj lelais Pīters.

"Tu vakar nūsyti munu sīvas muoti, es jū aizvedu uz pilsātu un puordevu par pyuru zalta naudas, tagad man ir jau četri pyuri zalta naudaš," atsoka jis.

"Pag!" dūmoj lelais Pīters, "nūsisšu es sovu vacu sīvas muoti, aizvesšu uz pilsātu un puordūšu par pyuru zaita naudas." Atīt jis uz sātu, nūsyt sovu sīvas muoti, īlīk rotūs, aizvad uz pilsātu, brauc pa īlu un klīdz: "Piercit myrūni; piercit myrūni!"

Izīt vīns aptīkers un soka: "Turi muti, cytaidi tev var izīt slikti."

"Par kū tod cyti var puordūt myrūņus, bet es nadreikstu? Vokor vīns puordevj&127; myrūni un pajēmja vīnu pyuru zalta naudas par tū," soka lelais Pīters.

Cykam jī tī runuojas, i policija kluot: "Kū tu te myrūni pārdūd?" un suok sukuot ar pļotkom.

"Napuordūdu napuordūdu, man braucūt uz piļsātu, ceļā nūmyra muote," soka lelais Pīters, šai tai izzamuonēja, spruka un policijas vaļā un brauc dreižuok uz sātu. Braukdams dūmuoja: "Nyu gon es vairuok mozuo Pītera dzeiva napamesšu, aiznesšu uz upi un nūsleicynuošu."

Atbraucs, pagloboj sīvas muoti un pasoka sīvai, lai sašyun stypru maisu. Sīva sašyun maisu, lelais Pīters aizīt uz mozuo Pītera sātu, ībuož tū maisā, aizsīn golu, līk uz placim un nas uz upi sleicynuot. Upe bejuse labi tuoļi. Jis nas, nas, kod i lels, styprs cylvāks, bet pīkūst, daīt pi vīnas muojas, nūlīk maisu ar mozū Pīteri ceļa molā, a pats īīt pi saiminīka pasadzert, aizpeipēt, atsapyst. Tamā laikā žīds dzan pa lelceļu gūvu partiju, mozais Pīters maisā runoj: "Ņi skaitīt, ni rakstīt prūtu, a mani par kēneņu ceļ!"

Žīdsl daīt pi maisa un prosa: "Kur tevi ceļs par kēneņu?"

"Uorzemēs," atsoka jis nu maisa, "mani ībuozja maisā, un nyu syutīs uz uorzemem."

"Esi tik lobs, īlaid mani tumsā maisā, es tev atdūšu vysu partiju gūvu," soka žīds. Mozais Pīters ir ar mīru, žīds dreiži atraisa maisu, mozais Pīters izlein uorā, žīds īlein īškā un klusiņom sēd, jis aizsīn maisu , aizīt dreiži pi gūvu partijas un dzan tuos sviļpuodams uz sātu. Atsapyutīs, aizpeipējs, lelais Pīters izīt uorā, pajem maisu līk uz placim un vīnā stīpīnī aiznas leidz upei, pi upes leikuma, kur dziļuoka vīta, īsvīž maisu yudinī, nūplyukš vīn. Žīds murmuļuodams vīn aizīt uz dybynu.

"Nyu gon valns, byusi pagolam!" nūsoka lelais Pīters, īsvīds maisu upē. Īt uz sātu, sateik mozū Pīteri ar lelu gūvu partiju un vaicoj: "Voi tu dzeivs? Kur tu jēmi tū gūvu partiju?"

"Paldīs, ka tu mani aiznesi uz upi, tī aiz leikuma, zam yudiņa ir cīši skaisti, daudzi vysaida monta, gūvis var pierkt divi reizes lēšuok kai pi mums, man beja druska naudas ķešā, par tū nūpierku šū lelū gūvu partiju; ai cik tur labi! Es nyu prasīšu lai kotru dīn nas mani uz upi sleicynuot," pastuosta mozais Pīters. Lelajam Piteram, tū dzieržūt, suok taišņi golva grīztīš un jis lyudzās mozuo Pītera, lai aiznas jū uz upi un īsvīž yudinī.

"Kur tad es tevi tik lelu aiznesšu taidu gobolu leidz upei?" vaicoj mozais Pīters.

"Es pats nūīšu leidz upei, tu tik ībuozsi maisā un aizsīsi maisam golu, vēļ īlikšu akmiņi, maisa dybynā, lai lobuak grimst uz dybynu," pasoka lelais Pīters.

Labi!" atsoka mozais Pīters. Lelais Pīters aizīt uz sātu, sašyun uodas maisu, atīt pi mozuo Pītera un īt obēji uz upi, daguojis pi upes, lelais Pīters īlīk maisa dybynā akmini, pats īkuop maisā un paprosa, lai mozais Pīters aizsīn maisam golu. Jis arī aizsīn golu, pavalk pa upes molu un īgryuž pašā dziļuokajā vītā, tys aizit kyulu vuolomv uz dybynu. Mozais Pīters atīt sviļpuodams uz sātu, dzeivoj boguots un ar tīm četrim pyurim, izceļ lelu piļsātu, tū piļsātu nūsauc sovā vuordā par Pīteri.