12. A. 1535. Skolnieks St. Valeinis no Z. Vucanes, Rēzeknes pag. N. Rancāna kr.

Dzeivuoja dāds ar buobu. Beja jīm treis dāli : divi gudri un trešais muļķis. Nūmierst jīm muote, Pēc muotes bērem tāvs pajam i sadola vysu montu storp divējim gadrajim dālim un trešajam muļķim īdūd tikai vacu taidu ustobeņi ar sakrytušu cepli un leiku zirdzeņu. Pēc kaida laika numierst jīm arī tāvs un tai jī palyka dzeivuot trejūs. Jī dzeivoj, dzeivoj - muļķis reizi sadūmoj pajam sadauza pavysam savu cepļi, pīlīk 1elu, lelu vazvmu vacū cegļu, apsadz un vad uz pilsātu puordūt. A jis beja gudrs, jis tikai tai izzalykās kai mulķis, vot tai jis i brauc. Brauc, brauc, soteik kupči vadūt lelu vazumu drābu, bet ceļš beja šaurs. Jī streidās, kurs kuram lai dūd ceļu, kupčs soka: "Maņ gryutuoks vazum!s!"

Muļķis soka: "Maņ."

Tai jī streidās, beidzūt paraudzīs, kuram ir gryutuoks. Aizīt uz kupča vazumu kai jem, tai i apguož kai spalveņi. Aizīt pi muļķa vazuma ceļ, ceļ, i pakustynuot navar. Tūlaik kupčs soka: "Meisim vazumim, nasavāruši, kas ir vydā!"

"Meisim!" mu!ķis atbild.

Tai jī samej un muļķis brauc uz sātu. Atbraucis sātā, tyuleņ jam drābis nu vazūma i kraun pa vysim sātmaļim, pa vysom kuortem, pīkar vyss molys pylnys. Atīt gudrī bruoļi, tikai breinuojas un vaicoj muļķim: "Kur tu cik daudzi drābu jēmi?"

Muļķis tikai aizzasmej: "Kaidi napraškys, kur es drābis jēmu. Sadauzēju sovu cepli, nūvež vacūs cegļus uz pilsātu i pīpierku drābu."

Gudrī bruoļi tikai breinuojuos, ka cik duorgi vacī cegli. Ūtrā dīnā gudrī bruoļi pajam sadauza sovus cepļus, pīlīk vazumūs un vad uz pilsātu un suoc klīgt: "Kam vajag vacūs cegļu, kam vajag vacūs cegļu?"

Bet uz jūs nivīns napa&127;saver. Tai jī pabraukoj, pabraukoj pa ulneicom, izbraucja aiz pilsātas, izguozja vazumus un brauc uz sātu. Atbraukuši sātā, tai jī dzeivoj vēļ kaidu laiku. Par cik laika muļķis aizīt uz kapilm, izrūk sovu muoti, atvad uz sātu atpakaļ, apvalk drēbēs, apsīn baltu skusteņi, īlīk ūlu kerzineiti klēpī. Pats sāstās muotei blakus, pījam vēļ, paspīž muotei ar atspaidim, lai nanūsaguož, un brauc uz pilsātu. Ībraucis pilsātā, pats izkuop nu rotim uorā, zyrgu ar muoti palaiž pa ulneicu. Žīdi īrauga, ka buoba vad ūlys, suoc klīgt: "Ei, buoba, cik tu gribi par ūlām?" '

Tei naatbild, tod jī vēļ klīdz, tei otkon naatbild. Beidzūt pīskrīn vīns žīds un īgryuž jai ar kulaku suonūs: "Ei, buoba, cik tu gribi par ūlom?"

Te uzreizes buoba nūsaguož. Muļķis tikai tuo i gaidējis beja, jis tvuleņ suoc klīgt: "Vai, vai nūsyta munu muoti!"

Žīds pīskrīn pi muļķa: "Ša tev symts rubļu, tikai nasoki nikuo!"

Tai jis, pajēmis symtu rubļu, brauc uz sātu. Atbraucis sātā pagloboj muoti un dzeivoj kai lels kungs, vysa kuo jam gona. Atīt bruoļi, īrauga, ka jam naudys cik daudzi, un vaicoj: "Bruoleit" kur tu jēmi cik daudzi naudys?"

"Kaidi muļķi, nazyna, kur as jēmu cik daudzi naudys. Nūvežu muoti uz pilsātu, puordevu, dabuoju cik daudzi naudys."

Bruoļi breinuojuos, kur cik duorgi var byut nabašnīki. Ūtrā dīnā obadivi gudrī bruoļi pajem nūsyt sovys sīvys un vad uz pilsātu puordūt. Ībrauc pilsātā un suoc klīgt: "Kam vajag nabašnīku, kam vajag nabašnīku?"

Izdzierst policija, sajam obadiv gudrūs bruoļus un īsvīž cītumā. Par cik laika nūsēdējuši sovu laiku cītumā, atbraucja uz sātu. Tai jī dzeivoj vēļ kaidu laiku. Atīt Juoņa dīna, gudrī bruoļi īt maklātu vacys naudys, aizīt arī pi muķķa. Mulķis guļ, īleids ceplī palnūs. Uz bruoļu vaicuojuma atbild: "Man ka Dīvs dūs, tik i par lūgu īdūs."

Gudrī bruoļi tik pazasmej un aizīt. Īt, īt - veras: nūspruodzs suns guļ uz cela. Gudrī bruoļi dūmoj: "Mes jam īdūsim par lūgu lobu naudu."

Pajam suni, aiznas un īsvīž muļķim ustobā par lūgu, bet poši aizīt tuoļuok. Tys spruogušais suns beja vaca nauda. Gudrī bruoļi kai svīdja muļķim ustobā, tai jis i sabyra. Gudrī bruoļi aizīt meklej vacys naudys, navar atrast nikuo un atīt atpakaļ uz sātu pasavārtūs, kū jūs muļķis dora. Īīt - verās: lela, lela guba zalta naudys uz greidys. Bruoļi breinuojuos un vaicoj: "Kur tu cik daudzi naudys jēmi?"

"Es sacēju, ka Dīvs dūs, tai i par lūgu man īdūs. Vot i īdevja."

Gudrī bruoļi prosa, lai jīm ari īdud koč drusku naudys, muļķis jīm īdūd pa kaidai capurei zaltu un tai jī dzeivoj vēl kaidu laiku. Dzeivoj, dzeivoj - te uzreizes sadūinoj gudrī bruoļi, ka vajag muļķi nūsleicynuot par tū, ka jūs tai apmuonējs. Jī sadauzējuši cepļus un nūsytuši sīvas. Jī ībuož muļķi maisā, aizsīn un nas uz azaru. Pīnas pi azara molas, nūlīk maisu, bet paši aizīt izcierst oku, kur ībuozt muļķi. Te muļķis dzierd, ka brauc kungs, un muļķis suoc klīgt: "Namuoku ni rakstīt ni skaitēt -- par ķēneni sādynoj."

Kungs izdzierst un soka: "Klus, tu naklīdz! As muoku rākstēt un skaitēt, laid mani maisā!"

Kungs īlīn maisā, muļķis aizsīn maisu, pats sāstās kunga zyrgūs un aizbrauc. Bruoļi pajem i nūsleicynoj kungu. Atīt uz sātu - verās: muļķis zyrgus jyudz zemē. Bruoļi breinuojuos un vaicoj: Kur ta tu te tiki?"

"Jyus mani vīnā golā azarā ībuozjāt, a as par ūtru golu ar zyrgim izbrauču."

Tagad gudrī bruoļi soka: "Ved tu myusus sleicynuot."

Muļķis ībuož jūs maisā, aiznas uz azaru un nūsleicynoj, bet pats atīt uz sātu un dzeivoj kai kungs.