13. A. 1535. K. Tarzieris Tirzā, Brīvzemnieka, Sborņik, 243. piez. L. P. VII, I, 845, 4.

Vienai mātei bijuši trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Gudrie paņēmuši visu tēva mantību, muļķim nekā nedevuši. Māte nomirusi. Tad gudrie iedevuši muļķim tādu ķēveli, lai paglabājot māti. Muļķis ved māti uz kapsētu. Viņš iebrauc tādā vietā, kur ceļš aplam šaurs, un redz: brauc bagāts žīds pretim. Nu viņš izrauj nelaiķi no zārka, noliek sēdus ratos, ieliek grožus rokā, bet pats ieskrien mežā, noskatīties, kas tur izjuks. Piebrauc žīds un uzsauc lepni: "Griez ceļu!" Nevarēdams sagaidīt nekā, šis krauj nelaiķei pa galvu un ietriec grāvī. Nu muļķis izlec no meža un nelaiž žīdu vaļām ne par ko - esot māti nositis. Žīds pārbijies lūdzās, kamēr tad muļķis atlaiž par simtu rubļiem. Muļķis paglabā māti, pārbrauc mājā, rāda brāļiem naudu. Tie jautā: kur esot ņēmis naudu? Šis atsaka: "Septiņdesmit rubļu dabūju par mātes ādu, trīsdesmit par ķēves ādu." Brāļi tīri kā uz adatām: skaudība tos māca. Viņi nogalināja visus zirgus, izraka dažus miroņus no kapiem, nodīrāja un aizbrauca ādas pārdot. Brauca, brauca beidzot atjēdzās, ka muļķis šos piejokojis. Par to nu šie sarunāja muļķi noslīcināt. Viņi iebāž muļķi maisā un ved slīcināt. Ceļā brāli ieiet vienā krogā, bet muļķis paliek ratos un vaimanā: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ! Nemāku ne rakstīt, ne lasīt un nu mani cels par ķēniņu!"

Garām brauc bagāts žīdu miesnieks, lopus uz pilsētu dzīdams. Žīds, to dzirdēdams, izlaiž muļķīti no maisa un ielien pats tur viņa vietā. Šis nu saņem žīda lopus un pārdzen tos mājā, bet brāļi noslīcina žīdu. Pārnāk šie mājā un redz muļķi nevien dzīvu, bet vēl ar lopu pulku. Muļķis stāsta, ka šis lopus ezerā atradis. Nu lec arī abi brāļi ezerā pēc lopiem, bet noslīkst.