14. A. 1535. J. Sproģis Koknesē, Brīvzemnieka, Sborņik, 242, 124. L. P. VII, 845, 5.

Bija trīs brāļi : divi gudri, trešais muļķis. Gudrie bija ieriebuši muļķi; viņi iebāza to ādas maisā, veda uz ezeru slīcināt. Ceļā tie apstājās pie viena kroga - iegāja iekšā. Kamēr gudrie krogā, muļķis valstās pa maisu, brēkdams: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ, ko nu ar mani grib izdarīt; cels par ķēniņu un es nemāku ne rakstīt, ne lasīt."

Pašu laiku brauc viens kungs (jeb žīds) garām, dzīdams vēršu un aitu baru. Izdzirdējis muļķi maisā, pieies klāt, saka: "Klusu, klusu, zemnieciņ! Lien tikai ārā no maisa - iešu tavā vietā: es māku rakstīt, māku arī lasīt."

Kungs atraisa maisu - muļķis izlec ārā un kungs ielien tai vietā. Muļķis aizsien maisu un aiziet kunga vietā. Bet kungs savā maisā nebrēkā vis, guļ itin klusu, pārdomādams par gaidāmo ķēniņa godu. Beidzot iznāks gudrie brāļi no kroga, aizved maisu uz ezeru un noslīcina. Pārbrauks mājā - ierauga: trešais brālis sveiks, vesels - dzen veselu baru lopu mājā. Šie vaicās: "Kur tos dabūji?" Viņi atbild: "Izdzinu 1opus no ezera; ja jūs mani būtu dziļāki iemetuši, tad vairāk būtu dabūjis izdzīt."

Gudrie nu prātoja: "Ja jau muļķis tik daud no ezera jēdzis izdzīt, cik gan tad mēs neizdzītum?"

Prātoja, prātoja viņi, beidzot teiks muļķim: "Brālīti, bāz mūs maisā, aizved uz ezeru un iegrūd visdziļākā vietā!"

Labi. Muļķis iebāza brāļus katru savā maisā, aizveda uz ezeru . . . Aizved, izcērt āliņģi ezera vidū, iemet jau vienu brāli. Tas nogrimst burbuļodams; otrs brālis maisā, padzirdējis burbuļojam, vaicā: "Ko viņš saka?"

Muļķis: "Ai, viņš dzen jau lopus!"

"Tad met mudīgi mani lai ūdenī, ka viņš manu tiesu arī nepagrābj."

Nu iegrūda arī otru brāli dibinā - tas arī burbuļodams nogrima. Pēc tam muļķis brauca uz mājām un dzīvojis no tā laika laimīgi tēva sētā par saimnieku.