15. A. 1535. Pogu Jānis, Bechmanls, Bramberģniekos, L. P. VI, 891 (133, 3).

Citu reiz bija divas mājas kaimiņos : viens kaimiņš dzīvoja bagāti, otrs nabadzīgi. Kādu dienu nabaga saimnieks sūtīja savu puisi pie bagātā pēc sieka, vajagot naudu izmērīt. Puisis aiziet: kur viņš likšot to sieku? Naudu mērīšot! "Vai traks!" bagātais sabaidās un skrien pie nabagā raudzīt: kur viņš tik daudz naudas ņēmis, ka siekiem mērījama?

"Kur ņēmu? Aizvedu savu nosprāgušo zirģeļi pilsētā un dabūju veselu sieku."

Tā mans bagātais grūž atpakaļ un bendē savu labāko zirgu nost. Kad viņš esot dabūjis par sprāgušu vienu sieku, tad par savu ērzeli dabūšot divi droši vien! Aizveda zirga gaļu pilsētā, pilsētnieki ne rādīties pirkt, izzoboja vien šo, nesolīja ne graša. Šis pārbrauc saīdzis mājā, bet nabadzīgais kaimiņš gardi pasmejas.

Pa tām starpām nabaga kaimiņam nomira māte. Tā viņš uzliek rnironi uz ragūm, iekrauj klēpī pautu kurveli un brauc pilsētā pautus pārdot, ka var bērēs kaut cik ko iepirkt. Bet pie pilsētas vārtiern satiek tādu traku pircēju, tas, kā nāk, tūliņ pilnā kaklā : "Cik pautu dod par pimberi?"

Māte nesaka nekā. Tā šis - kā nu nesaka - krauj mātei pa ausi: "Tu, bāba, kungiem neatbildēsi!"

Māte no sitiena, zināms, noveļas no ragutiņām; bet dēls nu sauc vaimanas: "Tu manu māti nositi, māti nositi!"

Trakais kungs - lai būtu miers - sola 2 sieki naudas par nosisto māti un abi izšķiŗas ar labu.

Bet kad bagātais kaimiņš, tikko dabūjis padzirdēt, ka šis par māti divi sieki naudas dabūjis - ne prasa, ne ir - sit savu māti arī nost un ved pilsētā pārdot. Bet vai nu traks! tik, tik neiegrūda cietumā. Pateica Dievam, ka patika ar veselu ādu vēl mājā. Mājā pārbraucis, bagātais tad nu apņēmās nabagam labi atspītēt, pašuva lielu maisu un tur nu bāzīs nabagu, lielo melkuli, iekšā un slīcinās ezerā visdziļākā vietā. Iebāza nabadziņu, brauca uz ezeru, gadījās krogs un te itin piepēši bagātajam iešausies prātā par grasi brarndvīna iedzert, lai dūša turētos. Iegāja krogā, izdzēra par to grasi: lai vēl dodot par otru grasi! Un tā grasis pēc graša, kamēr trīs kapeikas droši vien bija no kules ārā.

Bet pa tām starpām ārpusē kūlās žīds krogum garām. Un kā žīds - viss viņam jāapošņā - piebikstīs pie lielā maisa: "Ui, kas te?"

Tā mans nabaga saimnieks sāks tikai maisā vaimanāt: "Kas ar mani notiks, kas ar nenotiks? Ne es māku rakstīt, ne es māku rēķināt un rītu mani cels &127;ar muižkungu!"

"Ui!" žīds saka, "laid tad mane! Es māke rakstēt, es māke rēķenēt!"

Labi! lai taisot maisam galu vaļā, viņš mierā mīties. Žīds at taisīja galu, ielīda maisā un nabaga saimnieks poš tečiņus rnājā.

Žīdu nu noslīcināja, bet nabaga saimnieks otrā dienā pilnas mājas ar žīda lakatiem pa sklandu sklandām sažāvis. Atskrien bagātais kaimiņš: "Kā? Tu esi dzīvs? Un tikdaudz skaistu lakatu vēl tev?"

"Ai, kaimiņ!" šis nopūšas, "cik tu esi nenovēlīgs! Būtu bāzis mani daudzmaz dziļāki ezerā, zīda lakatus būtu sazvējojis ezera dzelmē. Tagad tikai tādus niekus sadabūju; bet paldies! tev par tiem pašiem."

To padzirdējis, bagātais ne vārda vairāk - tūliņ prom uz ezeru un lec visdziļākā vietā pēc zīda lakatiem; bet vēl šo baitu dienu nava vis atradis, citādi jau būtu dzirdēts, ka no ezera pārnācis.