16. A. 1535. J. Krieviņš Drobužu Zīlēs, Brīvzemnieka kr. L. P. VI, 898 (133,10).

Kāds vīrs ar vērsi aris tīrumā. Viņu saukuši par Ķīvi, tāpēc ka bijis nesaderīgs. Un tā arot turpat skraidījusi gaisā sēmala (ķīvīte), brēkdama: "Ķīvis, ķīvis!"

Ķīvis par to briesmīgi saskaities, gribējis brēķi pelnos sadauzīt. Sagrābis lielu akmeni un sviedis putnam pakaļ, bet akmenis zemē krizdams, uzkritis vēršam uz galvas un nositis to.

Vīrs noplēsis! vēršam ādu, aizvedis gaļu uz māju un tūliņ nesis ādu ādmiņam. Bet par nelaimi ādminis bijis izgājis uz lauku, tādēļ ādmiņa sieva likusi uzgaidīt, kamēr vīrs pārnāks. Gaidījis, gaidījis - un nu noskatījies, ka svešs kungs bija pie ādmiņa sievas sērst, labi vēl cienāts. Te svešais, nejauši ieraudzījis ādmini nākam, ielēcis vecā mucā un sieva traukus noglabājusi skapī.

Pārnācis ādminis, nu Ķīvis sācis kaulēties, lai to vērša ādu pērkot! Prasījis, cik grib. Atbildējis: "Ko nu daudz varu prasīt'? Naudas nekāda vajadzība nav, tikai 1ūgtu no savām vecām mucām to un to. Man šogad kāposti labi paauguši, bet neviena trauka nav, kur sagodīt."

Labi. Ķīvis tad apsējis mucai striķi, sviedis pa pleciem un gājis, gŗūti nesdams, uz māju. Ceļā bijusi strauja upīte. Ķīvis, pa laipu iedams, sacījis: "E! kas man tiks tik grūti mokoties? Sviedīšu mucu ūdenī!"

Te uz reizi atbild mucā: "Nemet! Pieci rubļi došu!"

Bet Ķīvis nemaz neesot klausījies, kamēr mucā atbildējis: "Simtu rubļu došu!" (Mucā bijis tas svešais kungs.)

Nu Ķīvis par to naudu izlaidis kungu no mucas un, pārgājis mājā, stāstījis visiem ļaudim, ka pie ādmiņa ādas ļoti dārgas : simts par katru.

Tūliņ viss pagasts, šāds vai tāds, cik katram lopiņu, kauj visus, nes ādas ādmiņam un prasa nežēlīgu naudu, tik daudz, cik Ķīvis esot dabūjis. Ādminis stāsta, ka šis Ķīvim tikai vecu mucu par vērša ādu, lielu ādu vēl, nomaksājis, vairāk ne.

Nu ļaudis apmana, ka Ķīvis piejokojis tos, un tūliņ nospriež: Kīvi vajagot ezerā slīcināt! Labi, iebāž maisā, aizsien galu un ved uz ezeru. Bet ezera malā šiem iekrīt prātā, 'ka tā darba vajagot visiem kopā darīt, jo citādi grēki uz vienu vien kritīšot. Nu, ko nu darīs? Ies visi uz mežu pēc gaŗām spīlēm, ar ko visi reizē var Kīvi ezerā grūst. Aiziet. Bet par &127;to laiku, kamēr šie mežā spīlēs, Ķīvis pa maisu brēc: "Ne es māku rakstīt, ne rēķināt un rītu mani cels par ķēniņu!"

Kā šis tur tā brēc, gadas kupcim vēršus gaŗām dzīt. Tas atraisa maisu: lai šo laižot, viņš mākot rakstīt, mākot labi rēķināt, esot par ķēniņu kā dzimis. Labi, Ķīvis aizsien maisam galu, paņem kupča gaŗo pātagu un dzen vēršus pa ceļu projām. Nu sanāk slīcinātāji, noslīcina kupci un tad smiedamies, ka Ķīvis vienreiz beigts, iet uz krogu bēres dzert. Dzeŗ, dzeŗ, te nāk Ķīvis no ezera puses ar lielu baru vēršu atpakaļ un gaŗa pātaga rokā. Ieiet krogā: "Labdien!"

Šie pabrīnējušies taujā: "Kur tu tos vēršus spēri?"

Šis atbild: "Kaut man būtu gaŗāka pātaga, vēl vairāk vēršu no ezera būtu izdzinis!"

Nu šie visi sataisa gaŗas jo gaŗas pātagas un steigšus vien uz ezeru ūdenī lēkt. Bet bur viņi palika.