17. A. 1535. J. Ozols Saukā, Brīvzemnieka kr. L. P. VI, 897 (133, 9).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Gudrie ceļ staļļus; arī muļķis grib celt, bet gudrie zobojas: "Kokus vēl izniekot!" Ko būšot likt iekšā? Tad muļķis, baļķu galus, citus klučus sadabūjis, uzkrau šādu, tādu butku - labs. . .

Vienu dienu muļķa būdā ieskrien teļš. Viņš nokauj teļu, izkaltē ādu un ved uz pilsētu pārdot. Bet ceļi bija aizputināti, nevarēja pilsētu sasniegt, bija jāpalūdz vienās mājās naktsmājas. Saimniece, viena pati mājā, nedod naktsmājas, dzen projām. Muļķis nakts laikā iziet ārā - kur nur zini griezties svešā vietā? Sadomā: kāps uz istabas augšieni, attaisīs dūmu caurumu, lai siltumu kautcik mat un liekas gaŗšļauku. Guļ, guļ - nava vēl aizmidzi un redz: ienāk smalki ģērbies kungs istabā un sāk ar saimnieci runāt. Runā, runā - nieki nebūs - saimniece ķers pannu, ceps galu, bļīnus un cienā šo uz posta. Ne cik ilgi - klauvē saimnieks pie durvim. Tā mans kundziņš kā šautuve aizkrāsnī iekšā, bļīnus, gaļu iegrūž krāsnī un šī sāk rāties ar saimnieku. Saimnieks, ienācis, stāsta, ka viņam ceļā 'maza nelaime notikusi: abas ilksis pārlūzušas, bijis jāgriežas atpakaļ. Nu, kad nu tā, saimniece ilgāki arī neko neprašina, ceļ skābu putru un maizi priekšā, lai ēdot vakariņas! Šis ēd arī. Bet muļķis pa to 1aiku nolīdis zemē, tīšām ienāk otrreiz istabā un stāsta, ka gājis gan projām, bet svešā vietā apmaldījies un nācis atpakaļ, lai apžēlojoties, dodot nakts māju! Jā, saimnieks tūliņ, lai nākot palīgā ēst vēl, šo uzaicina. Labi, muļķis paklāj teļa ādu apakš galdu un ēd. Bet te kāja pieduŗas pie teļa ādas, tā grab. Tā šis uzsauc ādai: "Klusu! Kas tev par daļu!"

Saimnieks vaicā: ar ko šis tur runājot. "Ai, saimniek, mana āda muļķīga palikusi, stāsta, kā krāsnī gaļa, bļīni, kas tur esot!"

Saimnieks parauga: jā, ir gan gaļa, ir arī bļīni. Šiem tāda laime! - velk ārā un ēd abi. Pēc laiciņa muļķis atkal pagrabina ādu: "Kuš, kas tev par daļu!"

Saimnieks vaicā: "Ko tad nu āda teiks?"

"Ko nu teiks? Ārprātā! saka, ka tavā mājā esot velns."

Vai! tad lai dzenot velnu ārā! saimnieks puslūgšus.

Jā, bet tad vajagat karsta ūdens! Dabū karstu ūdeni, muļķis lej pār krāsni, ka bļīkst. Kundziņš, nevarēdams vairs paciest, spruks ārā un laidīs ļekas vaļā. Velns izdzīts.

Bet nu saimnieks tik gudru ādu ne par ko muļķim vairs atstāt, pērk nost, 100 rubļu aizmaksāja, ne vairāk, ne mazāk.

Nu pārnes 100 rubļu mājā, gudrie kājās : kur tikai tādu lielu naudu sagrābis?

"Par teļa ādu!" šis atbild, "pilsētā &127;to labprāt maksā, kad tikai tik daudz būtu. Tā mani gudrie - nieki nava - kauj visus lopus nost, kauj ādas vezumā un ved pārdot.

(No šīs vietas tāpat kā citos variantos: Kā muļķis vēl māti ar olām vada, kā gudrie sievas nosit un kā beidzot muļķīti slīcina.)

Piezīme. Gluži tāpat arī uzrakstījis Tirzā, Brivzemnieka kr. Vaidelotis. Tikai tur teikts, ka kundziņš piķa kublā ielēcis un, kad aizmucis, tad tiešām kā velns izskatījies. L. P.