Bagātais un nabagais saimnieks.
19. A. 1535. Māturu Atis Grāvendālniekos. LP Vl, 372, 109.
Vienam tēvam trīs dēli: divi bagāti, viens nabags. Nabagais dzīvojis pirtī un pinis vīzes.
Kādreiz abi bagātie brāļi veduši labību uz Jelgavu; viņš ie
jūdzis savu līko ķēvi, sakrāvis sapītās vīzes vezu mā un braucis līdz. Ceļā apstājušies krogā zirgus ēdināt un paši iegājuši 'kroga istabā, nabagais lai gājis pakaļ. Bet šie, bagātie, sadomājuši nabaga brāļi pavisam piejokot: klusām izgājuši ārā, iesvieduši vīzes grāvī un sakrāvuši akmeņus viņa vezumā. Nabagais neko - vezums apsegts - domājis: "Vīzes tur ir!" - ne jausmas par akmeņiem.
Nobraukuši Jelgavā, izmācis viens kungs, nopircis no bagātajiem visu labību un beidzot gājis arī pie nabagā prasīt: Kas labs viņa vezumā?
"Vīzes!"
Lai rādot šurp!
Atsedzis vedamo - kas tas? Nav vīzes - skaidri zelta gabali! Apmeņi bij pārvērtušies par zeltu.
Tā kungs tūliņ: lai nākot pie viņa iekšā, viņš došot labu pusdienu un tad salīgšot, cik tie gabali vērts.
Paēda - līga, līga - lielu maisu naudas beidzot nodeva par zelta gabaliem.
Mājā ienesa naudas maisu pirtī - nevar izskaitīt; ja grib zināt, cik ir, tad ar pūru, vai sieku jāmērī. Labi, aizsūta meiteni pie bagātiem brāļiem pēc sieka. Bērns aiziet; bagātie taujā: Ko mērīšot?
Naudu mērīs!" "
Vai prāts! Šiem kājas degtin deg - skrien skatīties. Atskrien - jā, kas ir, tas ir - nauda kā dubļi. Nu vaicā, nu prasa, kur dabūjis, kur ņēmis? Nabagais atsaka: .,Kur ņēmu? Pārdevu sievas ādu, dabūju."
Šie, to padzirdējuši, neko vairāk - skries mājā un dīrās arī savas sievas nost. Bet līdz drusciņ iegriezuši, sievas pagalam. - Un tad nu pārgriezies atrādi: bagātie aizgājuši uz pirti dzīvot, nabagais viņu vietā.