20. A. 1535. J. Vaskis Tukuma apkārtnē.

Dzīvojuši divi brāli: viens bagāts, otrs nabags. Nabagajam nomirusi sieva. Vīrs sievu ielicis ratos, nolicis āboļu grozu priekšā un vedis uz tirgu. Pa ceļam nācis kāds kungs. Vīrs sievu atstājis uz ceļa, bet pats paslēpies mežā. Kungs prasot sievai, cik šī ābolu došot par vērdiņu. Prasot vienreiz, otrreiz, bet sieviņa neatbildot. Kungs saskaities un sitis sieviņai ar spieķi pa galvu. Te vīrs no meža ārā, pie kunga klāt un kliedzot, kā šis drīkstot šā sievu sist? Aplūkojot, vai stipri sasista, bet izrādoties, ka sieva pavisam beigta. Tagad vīrs uzstājis kungam, lai 'tās nākot līdzi uz valdīšanu. Kungs nobaidījies un lūdzies vīru, lai tas šo neņemot ciet, šis došot siekiem naudas. Vīrs saņēmis no kunga naudu, pārbraucis mājās, sievu paglabājis un gājis pie brāļa pušelnieka pēc pūra. Pušelnieks, gribēdams zināt, ko brālis mērīs. pūra dibenā ielicis piķi. Vīram mērot naudu, trīs daldeŗi pielipuši pie mēra. Pušelnieks redzēdams, ka brālis ar pūru naudu mērījis, bijis pie brāļa klāt un jautājot, kur šis tik daudz naudas ņēmis, ka pūriem jāmērījot. Nabagais brālis izstāstījis - tā un tā - pārdevis mirušo sievu tirgū.

Arī bagātais brālis gribējis tikt pie tādas milzu bagātības, kādēļ nositis savu sievu un vedis uz tirgu pārdot.

Bet bagāto brāli tirgū saņēma ciet un ielika cietumā. Pēc cietuma tas gribējis nabagajam brālim atriebties. Paņēmis maisu, iebāzis brāli iekšā un vedis uz ezeru slīcināt. Pa ceļam iegriezies krogā iedzert.

Kamēr bagātais brālis dzēris, nabagais pa maisu vaimanājis. Pienācis žīds un jautājis, 'kas šis tāds esot maisā un kādēļ vaimanājot. "Kā man nevaimanāt - rīt man Jelgavā cels par lielkungu, bet es nemāku rakstīt!"

"Ai tave liele bēde," teicis žīds, "bet lai tove bēde būs mane bēde. Tu līdīs ārē, es 1īdīs iekšē."

Žīds attaisījis maisu, nabagais brālis izlīdis ārā, bet žīds ielīdis iekšā. Nabagais paņēmis žīda paunu un devies uz māju. bagātais brālis paņēmis maisu un vedis uz ezeru. Kad bagātais brālis sācis cirst āliņģi, tad gan žīds nopratis, ka labi nebūs, un saucis: "Es nav ta, es es' cite!"

Bet bagātais tik smējies: re, par žīdu esot pārtaisījies! Un tad šis tagad to pārkristīšot! Un ielaidis žīdu ar maisu āliņģī. Bet liels bagātā brāļa pārsteigums bijis, kad tas ieraudzījis savu nabaga brāli mājās kaltējam drēbes. Visa istaba bijusi piekārta ar drēbēm. Kur ņēmis tik daudz drēbju un kā izglābies no noslīkšanas? jautājot bagātais; brālis Būtu mani ielaidis i dziļākā:- vietā dabūtu daudz vairāk," teicis dūšīgi nabagais.

"Tad šitāda bagātība gan tur zem ūdens?" izsaucies bagātais un lūdzis, lai arī viņu nolaižot ezerā, bet tik piesietu pie auklas. Bagātais ielīdis maisā un teicis, lai nu šo vedot uz ezeru. Kad aukla kustoties, tad vēļ lai ārā nevelkot, bet kad nekustoties, tad šis būšot mantu pieņēmis. Tik dziļākā vietā gan lai ielaižot. Nabagais brālis un citi bagātā mājas ļaudis veduši bagāto uz ezeru. Ielaiduši. Kad aukla vairs nekustējusies, vilkuši ārā, bet bagātais bijis jau pagalam. Nabagajam brālim palikusi visa bagātā manta un māja.