22. A. 1535. Skolnieks R. Tupesis no 75 g. v. A. Jurķa, Nicā. K. Lielozola kr.

Viens muižnieka dēls nemaz nezināja, kas ir bēdas. Viņš dzird, ka ļaudis runā, bet nezin; kas tas ir. Viņš saka vienreiz savam tēvam, ka viņš iešot pasaulē bēdas meklēt. Tēvs labprāt ir ar mieru. Dēls apseglo zirgu, un tēvs iedod naudu. Dēls, jādams pa ceļu, prasa visiem, vai nezin, kur ir bēdas, bet neviens nezin. Viņam gadās jāt pa mežu, un viņš satiek vecu vīru. Dēls prasa vecajam vīram, vai nezinot, kur esot bēdas. Vecais vīrs apdomājas un sola pateikt, kur esot bēdas. Vecis saka: "Te tālāk mežā ir dīķītis, tur jums vajaga iet mazgāties, un es tikmēr uzraudzīšu jūsu zirgu."

Dēls, labprāt bēdas gribēdams redzēt, dara, ko viņam vecis saka, noģērbjas un iet dīķī mazgāties: Vecis paliek pie viņa zirga un drēbēm. Vecis uzsēd zirgam, paņem drēbēs un aizjāj lapās, bet dēls paliek dīķī. Viņš apskatās, ka veča nav, zirga nav, naudas un arī drēbju nav - dīķī viņš atrodas pliks. Viņš pie sevis runā: "Nu es redzu, kādas ir bēdas : bimbaļi mizo ādu, iešu pie ļaudim, katrs liegs un teiks, ka esat traks, jāgaida tumsa."

Nu viņš sagaida tumsu, viņu moca aukstums. Nu ir par daudz lielas bēdas. Viņš iet tālāku un ierauga mazu uguntiņu. Viņš noiet pie uguntiņas, un tur atrodas mazā mājiņa. Mājiņā dzīvo viens amatnieks, kas pašlaik taisās braukt uz pilsētu ar visādiem traukiem. Kamēr vecis pakā savu vezumu, dēls iešmaucas ķēķī un istabā. Istabā rodas krāsns, pašlaik kā kurināta. Tur viņš lien iekšā. Krāsnī būdams, viņš lūrē, vai nevarētu apģērbu ieraudzīt. Bet dzīve dur ir ļoti nabadzīga. Sieva gul slima, pukst un vaida vien.

Kā vecis nobrauc uz pilsētu, tā ienāk viens jauns cilvēks. Tūlīt sieva paliek vesela, sēd pie galdiņa un sāk cienāties. Vecim gabaliņu pabraucot, saplīst ritenis. Nu vīram jānāk atpakaļ riteni sataisīt. Vecais piebungā pie durvim, 1ai ielaižot: ritenis saplīsis. Tā nu viņi abi izbīstas, kur nu lai sprūk. Šis lien turpat krāsnī iekšā. Krāsnī viņi nu ir divi. Sieva ielaiž veci un savā gultā iekšā; pukst un vaida. Kamēr vecis meklē visas savas lietas, krāsnī viņi sāk sarunāties. Plikais saka: "Dod man savas drēbes, es tevi izglābšu, mums abiem būs labi."

Kā runāts, tā darīts. Plikais apģērbjas, un apģērbušais paliek pliks. Kamēr vecais taisa riteni, viņš izlien no krāsns, šķietas kā ienācējs, apsveicina veci un prasa ēst. Vecais amatnieks atbild: Es neesmu trīs dienas ēdis, esmu ļoti nabadzīgs, sieva slima, "man nav, kas taisa ēdienu, nobraukšu pilsētā, pārdošu traukus un nopirkšu maizi."

Muižnieka dēls noliek cepuri uz galda, un cepurē dudina: "Ej un paņem uz krāsns penkoku bļodu."

Vecis iet, un akurāt, rodas penkoku bļoda. Nu liek galdā, būs vakariņas. Muižnieka dēls saka, kā lai penkokusi ēdot bez gaļas. Viņš paņem cepuri, noliek uz galda, un cepurē dudina. Dēls saka vecim: "Ej, ņem gaļu uz plaukta."

Sievu rauj krampis kopā, kad vīrs ņem gaļu. Muižnieka dēls saka vecim: "Nem droši, gan viņa būs drīz vesela."

Muižnieka dēls saka, kā lai tā ēdot bez šņabša. Vecis saka, kur lai šņabša dabūtu. Muižnieka dēls dudina cepurē : "Ej un raugi pagalvja vietu, tur būs šņabsis."

Kad nu vecis iet pie pagalvja, sieva lec gulta stāvus un kliedz, ka raujot krampis kopā un dvēsele iešot drīz laukā. Dēls saka, lai ejot droši. Vecis atnesa šņabša pudeli un saka, ka nu varot ēst un iedzert. Ēdot viņi ierunājas. Dēls saka: "Papiņ, tev ir lielas bēdas."

"Jā, man ir lielas bēdas: sieva slima un maizes trūkums," atsaka vecis.

Dēls saka: "Papiņ, vai jūs nevēlētos, ja es raudzīšu jums tās bēdas izdzīt?"

Vecis atbild, ka tas būtu par daudz labi, ja to varētu padarīt. Dēls saka: "Ej papiņ, iekur krāsni un grāpi pielej ar ūdeni, es raudzīšu bēdas izdzīt."

Vecais ļoti piksi ielej grāpī ūdeni un iekur krāsnī uguni. Kad nu ūdens uzvārīts, dēls paņem spanni ar ūdeni un slotu, spricē gar sienām un dudina. Kad nāk pie krāsns, lej spanni krāsnī. Veco nostellē pie durvim ar labu rungu, kad bēdas mūk ārā, lai dod ar rungu, cik tik iet. Vēl nenāk bēdas no krāsns laukā. Dēls nes vēl otru spanni: Un kad vēl nenāk, tad nes trešo spanni, bet tagad ūdens palicis daudz karstāks. Tā nu plikais sprādzē pa durvim laukā, bet vecais dod ar rungu, kur tik var un cik tik var. Nu dēlls saka: "Redzēji, papa, tev lielas bēdas bija, lielas sarkanas kā svikls. Ņem kančuku un velc sievu no guļas laukā, dod tik ilgi, kamēr paliek vesela."

Vecis paklausa un sukā sievu, lai vairs nekad neslimo un strādā. Sieva apsolās: "Mīļo vīriņ, es vairs nekad nebūšu slinka un strādāšu."

Un vecis tapa izglābts no bēdām: sieva vairs nebija slima un maizes arī vairs netrūka.

Muižnieka dēls, pārgājis pie tēva, saka: "Nu es redzēju bēdas: paspēlēju zirgu, drēbes un naudu, cietu saules karstumu un nakts aukstumus un citu arī vēI izglābu no bēdām."

Tēvs priecādāmies atbild: "Labi, dēls, ka tu esi pasaulē bēdas redzējis."

Piezīme. Ir vairāk pasakas par vīru, kas meklē bailes, jeb par peldētāju, kam nozog drēbes. P. Š.