23. A. 1535. Līvija Aizupe no Katrīnas Bērziņas Nīcā.

Vienam tēvam bijis dēls. Dēls nezinājis, kas ir bēdas. Kādu dienu tas apsedlo zirgu un brauc pasaulē pazīt bēdas. Kādas dienas vakarā jādams caur mežu, tas saticis vecīti. Vecītis prasījis, kur tu dēls brauksi. Dēls atbildējis, ka braukšot bēdas meklēt. Tad vecītis sacījis: "Nāc man tad līdzi!"

Dēls arī gājis. Vecītis dēlu pievedis pie ezera un licis tam noģērbties un piecas minūtes galvu ūdenī turēt. Dēls tā arī izdarījis. Bet kad izņēmis galvu no ūdens, tas ieraudzījis, kā vecītis aizjājis ar zirgu un drēbes arī paņēmis līdzi. Tagad dēls sapratis, kas ir bēdas. Dēls iegājis mežā un gājis, gājis un nonācis pie vienas pļavas. Pļāvēji patlaban pļāvuši sienu un svārkus bija nolikuši pie siena gubas. Dēls gribējis paņemt, bet te jau pļāvēji gāja diendusā un paņēmuši paši savus svārkus. Pienācis vakars. Dēls aizskrējis uz tuvējām mājām, ielīdis pa skursteni ķēķī, no ķēķa istabā un ielīdis aizkrāsnē. Dēlam gribējies ļoti ēst. No rīta vīrs piecēlies, prasa sievai ēst. Sieva savam vīram, kas bijis kalējs, teikusi: "Ēd rupju maizi ar sāli!"

Vīrs paēdis rupjo maizi ar sāli un braucis uz pilsētu. Sieva tūdaļ ārā no gultas un taisa ēdienu. Tā nocep gaili, cepeti, izcep pankoku un ienes vīnu. Te pie viņas atnāk kāds jauns cilvēks. Sieva tik laimīga, lūdz viņam, lai ēd, un ļoti priecājas, ka jaunais cilvēks atnācis. Pēc neilga laiciņa viens pieklauvē pie durvim. Sieva aiz uztraukuma pankokus paliek gultā zem spilveniem, cepeti krāsnī, gaili augšā uz krāsns un savu draugu pagrūž aizkrāsnē pie kailā dēla. Sieva pavērusi durvis, ierauga vīru un uzbļauj tam: "Ko tu brauci atpakaļ?"

Vīrs atsaka, ka tam ceļā ass salūzusi. Kamēr vīrs ar sievu runājas, dēls prasa jaunajam cilvēkam, lai atdod savas drēbes viņam. Tas negrib dot, bet kad dēls saka, ka teikšot kalējam, ka šis ir aizkrāsnē, tad jaunais cilvēks arī atdod viņam drēbes. Dēls uzģērbies izlec pa logi ārā un, apgājis līkumu, pieklauvē pie kalēja durvim. Tad viņš ienāk iekšā un lūdz, vai viņam nevarot iedot ko ēst, viņš esot ceļotājs un ļoti izsalcis. Kalējs atbild, ka tas to varot pacienāt tikai ar rupju maizi un sāli. Ceļnieks nu stāsta kalējam, ka viņš drusku protot burt. Kalējs lūdz, lai šis tad arī kaut ko pabuŗot.

Ceļnieks paņem nūju un svaida pa gaisu, nesaprotamus vārdus murminādams, un tad saka: "Tur, saimniek, uz krāsns augšas ir gaiļa cepetis."

Kalējs div reizes neliek teikties, skatās uz krāsns augšas un ierauga gaili. Tūlīt tas to noliek uz gaida un nu abi ēd. Tagad kalējs lūdz, lai šis vēl ko paburot Ceļnieks ar mieru, dara atkal tāpat un saka saimniekam: "Cepešukrāsnī ir cepetis un gultā pankoki."

Saimnieks tūlīt iet skatīties, bet sieva nelaiž, vīrs to atgrūž nost un atrod cepeti un pankokus. Tagad tie labi paēd. Cēļnieks saka saimniekam: "Te ir viens cilvēks, kas tavā vietā apēd visu, un tā kā tu esi labs cilvēks, tad es tev palīdzēšu viņu aizdzīt. Uzvāri tik karstu ūdeni!"

Kalējs tūlīt uzvārījis ūdeni. Ceļnieks to paņēmis un lējis aizkrāsnē. Tad no aizkrāsnes kails cilvēks bļaudams izskrējis ārā un rudzu laukā iekšā. Kalējs no bailēm vai sastinga. Tagad ceļnieks atvadījās no kalēja un teicis projām iedams: "Šis cilvēks, kas tev tik daudz ļaunumu nesis, vairs nekad nenāks."

Tā nu dēls bija redzējis bēdas un palīdzējis arī citiem tās ciest.

Piezīme. Tādu pašu pasaku uzrakstījis vēl skolnieks J. Dundurs Nīcā, K. Lielozola kr. P. Š.