24. A. 1535. Skolniece J. Stulpa Nīcā Lejniekos.

Vienam ķēniņam bija skaists dēls, bet viņš nekad neticis laukā, jo ķēniņš viņu nekur nelaidis, tāpēc viņš nezinājis un nevarējis saprast, kas ir bēdas. Reiz ķēniņa kučieris sasitis kāju un vaimanājis. Ķēniņa dēls domājis, ka var būt bēdas, kad ir sasista kāja. Reiz ķēniņa dēls sasitis tīšām savu kāju, un vaimanājis, bet bēdas kā nejutis, tā nejutis. Citu reizi ķēniņa kalpone sasitusi trauku un teikusi; "Ak vai, kādas bēdas, kur nu dabūšu naudas, ar ko nopirkt jaunu?"

Ķēniņa dēls domājis, ka nu reiz varēšot dabūt redzēt, kas ir bēdas. Viņš paņēmis ķēniņa skaistāko šķīvi un sasitis, bet bēdas kā nebijušas, tā nebijušas.

Kad dēls bija pieaudzis, tad viņš nodomājis iet pasaulē meklēt bēdas, lai gan ķēniņš savu vienīgo dēlu negribējis laist pasaulē. Beigās ķēniņš tomēr atļāvis un iedevis dēlam skaistāko zirgu un pašas labākās drēbes. Jājot ķēniņa dēls sastapis vienu vecu ubagu un tam prasījis, lai parādot, kas ir bēdas. Ubags arī apsolījies. Viņš teicis, lai novelkot drēbes, piesienot zirgu pie koka, iebrienot ūdenī un stāvot kādu laiku, bet atpakaļ lai neskatoties. Ķēniņa dēls arī noģērbies, iebridis ūdenī un stāvējis tā līdz vakaram. Nabags pa to laiku paņēmis viņa zirgu un skaistās drēbes un aizjājis projām. Ķēniņa dēls izgājis no ūdens un redzējis: nav vairs ne drēbju, ne zirga, ne arī nabaga. Viņš sacījis: "Viss man ir nozagts, bet bēdu kā nav, tā nav."

Ķēniņa dēls nu pliks gājis meklēt kādas pajumtes. Piegājis pie vienas zemnieku mājas, un prasījis vienai zemniecei naktsmājas. Viņa ieraugusi pliko dēlu, aizšāvusi durvis un nelaidusi iekšā. Ķēniņa dēls; citur nekur negribējis iet, un tāpēc ielīdis zemnieces istabā pa skursteni. Aizkrāsnē tupēdams, viņš redz, ka saimnieka nav mājās, un pie saimnieces ir atnācis kāds vīrs. Saimniece viņu mielo ar visādiem gardumiem, kā cepeti un vīnu. Ēdot viņi jautri sarunājas. Piepēši pie durvim kāds klauvē. Saimniece noprata, ka viņas vīrs ir pārnācis. Ātri viņa noslēpusi cepeti plītē, vīnu kastē, bet svešais vīrs iesprucis aizkrāsnē pie ķēniņa dēla. Saimnieks ienācis un prasījis sievai, lai dodot ēst. Sieva atteikusi, ka uz plaukta ir auksta šorīta zupa. Saimnieks paņēmis un ēdis.

Ķēniņa dēlam un jaunajam vīrietim nebijis vietas abiem aizkrāsnē. Jaunais vīrietis sacījis : "Abiem mums te nav vietas, tāpēc vienam jāiziet."

Ķēniņa dēls bijis ar mieru, tikai lai viņš dodot savas drēbes. Vīrietis iedevis ķēniņa dēlam savas drēbes, bet pats palicis pliks aizkrāsnē. Ķēniņa dēls izgājis no aizkrāsnes, piegājis pie saimnieka un sasveicinājušies. Pēc tam viņš sacījis, ka esot izgājis pasaulē meklēt bēdas. Saimnieks teicis, ka viņš tās varot parādīt, bet tagad lai ēdot. Ķēniņa dēls teicis, ko te lai ēd, es dabūšu labākus ēdienus. Viņš paņēmis krītu un vilcis grīdā apaļus riņķus un runājis dažādus vārdus. Pēc tam viņš teicis : "Kastē ir vīns un krāsnī cepetis."

Saimnieks piegājis pie krāsns, atradis cepeti un kastē vīnu. Nu viņi ēduši un priecīgi sarunājušies. Ēdot dēls stāstījis: "Es pa skursteni ielaidos aizkrāsnē un ieraudzīju, ka tur tup kāds pliks cilvēks, kas ir līdzīgs velnam."

Kad viņi paēduši, tad saimnieks rādījis, kas ir bēdas. Viņš licis sievai uzsildīt ūdeni un padot slotu. Sieva negribējusi to darīt, jo viņa domājusi, ka būšot slikti. Kad ūdens bijis uzsildīts un slota padota, tad saimnieks paņēmis karsto ūdeni un ķēniņa dēlam iedevis slotu. Saimnieks sacījis: "Ārā skries sarkans cilvēks, kad viņš būs ticis pie durvim, tad tu sit viņam ar slotas kātu."

Saimnieks ielējis aizkrāsnē karsto ūdeni un skatījies, kā izskrej ārā sarkans, pliks cilvēks. Pie durvju viņu sagaidīja atkal ķēniņa dēls ar slotas kātu. Beigās ar lielām mokām viņš iztika ārā. Saimnieks sacīja: "Nu viņam būs lielas sāpes un bēdas."

Ķēniņa dēls nu zinājis, kas ir bēdas, pārgājis mājā viņš stāstījis tēvam, ka bēdas ir pliks vīrs, kam lej virsū karstu ūdeni un sit ar slotu.