25. A. 1535. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. XVIII, Krakavā, 1895, 276, 18.

Bjeja vīns kupča dāls, jis nazynova, kas tys ir bāda iz pasauļa, i juoja iz zyrga bādys maklātu. Juoj i satjeik jis saldātu, vaicoj iz tū saldātu: "Voi tu nazini, kur var bādys dabuot?"

"A vot, īlīņ tu muorkā, kur iync mārc, nūzavjaļc tu vysa plyks, īlīņ patī dybynā i guli tu tī, dabuosi bādys!"

Jis i nūzavylka, atsagulās muorkā; a saldāts pajēmja juo zyrgu, juo vysys dŗābis i aizjuoja pa cjeļu - jis guļ. Pagulējis izleida - vjerās, ka nava nikur nikuo. Plyks - jam kauns cīši lels, ka tī ļaudis staigoj. Vot jis skrīņ īskrīņ kaņepu statā i sjād tī da vokora. Aizīt jau vokors - a vīnai buobai beja drābis izmozguotys, iz sjētjeņis pakuortys - daskrēja jis da sjētjeņis, nūruovja vīnu pologu i apzatyna ar jū. Radz, ka ustoha, a tjei bjeja kaļva ustoba. Jis īguoja klusjēņom, aizleida aiz cjepļa i nikas jū naŗedzjēja. Kaļva nabjeja sātā, jis braucja iz dzjerauyi (sādžu) ūgļu pierkt i pascjeja: šys jau ilgi byusi.

A jei jau vys slyma jam guļ, tjei kaļva sīva. Ka vjeirs sātā, to jei slyma vaid; a ka vjeirs izbrauc, tūreiz jei vasala. I bjeja jai popa dāls par briugonu. Vot jei pīvuorēj kavys (kafija), pīcap gaļis ar ūlom i pjeirāgu, pīcap i ād jau ar jū, ar tū briugonu.

A vjeiram salyuza roti iz cjeļa, tai jis i grīzjās atpakaj iz sratu braukt. I vjerās sīva pa lūgu, ka atbrauc vjeirs! Vot jei mudri ūlokni cjeplī, kavu cjeplī, pjeirāgu zam golvys, -gultā. Popa dāls aiz cjepļa aizskrīņ, a jei likās gultā i vaid gulādama. Īt vjeirs ustobā, soka: Može (varbūt) tu izvuorēji āst ko maņ?"

Jei soka: "Ok, Dīvjeņ! kū ta izvuorēšķūtja, ka navar' i pīzacjeļt nu gultys?"

Pajēmja kaļvs gabaleņu maizis, voi kū jis tī atroda, i pajēdja.

A tys soka tai, kur bādys mjeklēja, iz popa dālu: "Es sacjeišu, ka tu tja esi, aiz cjepļa."

Jis prosa: "Nasoki!"

"Ka atdūsi svjeitu, bo nascjeišu!"

Jis nūvylka svjeitu, atdevja jam, a jis otkalt soka: "Es niu sacjeišu!"

"Nu, nasoki

"Ka atdūsi kraklu, to nascjeišu!"

Jis nūvylka, atdūd jam kraklu. Jis taipat i jiuzys nu juo dabuoja, i zuobokys, i capuri, i vysu. Nu, i izleida jis nu tuo cjepļa i soka tai iz tū kaļvi sādādams: "Može ass kū āst īdūt šam?"

Kaļvs soka; naass, "sīva vys slyuma guļ i nikam izvuoŗeit.

"Jis soka: "Es muoku varažuot (zīlēt). Ka gribi, to varažuošu!"

"Nu, varažoj!"

"Es varažuošu, voi iraida cjeplī gaļa ar ūlys? Iraida !"

Kaļvs daīt, pazavjer: ir gaļa i ūlokņa i kava. Izvalk, līk iz golda, a jis soka tai: "Es vjāļ varažuošu!"

"Nu varažoj!"

"Voi iraida cukrys i pjeirāgi zam golvys gultā? Iraida!"

Daīt kalvs, vjerās: iraida! Izvalk, līk iz golda i oba divi paād ir pazadzjerās, a jis soka tai: ,,Es vjāļ, varažuošu! Voi ir popa dāls aiz cjepļa plyks! Ir!"

Vot sīva jau suok rauduat. "Na prauda (taisnība), na prauda, vjeiriņ, kū jis maloj! Naklausi, kū jis, duraks, runoj!"

A vjeirs īt vārtūs. Vot popa dāls kai skrīs plyks pa dūrs - a kaļvam bjeja cīši grozns (nikns) suņs - tys suņcs kai giva jam aiz gūrna, tai vysu gūrnu i adruovja. Pajēmja kaļvs vāzu, jau kristjās sovu sīvu - i aizdjevja jis jai. Nu ituos ŗeizis jei jau vasala palyka, a ka jis atīt nu smjādis, to brūkasts jarn iz golda salykts jau iraida.

A tys, kur bādys nazynova, jau pjēc tuo namjekļēja vaira, ka jau īraudzjēja bādu.