26. A. 1535. A. Gari - Juone no S. Keibinika Domopolē.

Dzeivuoja vīns cīši boguots kungs : vysa kuo jam pīticis un jis vysim stuostīja, ka jis nazyna, kas ir bāda. Vīnam zemnīkam otkon bejs taids dāls, lels izgudrutuojs vysaidu nīku. Izdzierst jis, ka kungs nazyna, kas ir bāda, iztaisa jis puotogai dzeļža kuotu, pīsīn peicku, aizīt uz azaru, ībrīn yudinī, syt ar peicku uz yudiņa, ka plyukš vīn un vys soka: "Bāda, bāda, bāda!"

Pa lelceļu brauc kungs ar sovu kučeri, puors zyrgu sajvugts karētē, raun pa lelceļu, ka reib vīn. Braucūt gar azara molu, kungs izaklausa, ka nazkas: pleiškinoj uz yudiņa un soka: "Bāda, bāda, bāda!"

"Nūtur zyrgus!" jis soka sovam kučeram; kučers nūtur zyrgus. "Ej pasaveŗ, kas tur ir," soka kungs kučeram.

Kučers aizīt uz azara molu - redz: plyks puika stuov yudinī, syt ar peicku uz yudiņa un saka: "Bāda, bāda, bāda!" Kučers pasthxosta kungam, ka plyks puika stuov yudinī, syt ar peicku uz yudiņa un soka: "Bāda, bāda, bāda!"

"Pag," soka kungs, "īšu es pats pasavēršu, kū jis tur dora."

Aizīt kungs uz azara molu - redz: plyks puika stuov yudinī un klīdz: "Bāda, bāda, bāda!"

Kū tu tur dori?" vaicoj kungs.

"Bādas meklēju, man izputēja bāda," atsoka puika.

"Es nazynu, kaida ir bāda, gribātu kod reizi bādu redzēt " , soka kungs puikam.

"Es tev bādu paruodīšu, še muna peicka, sit uz yudiņa un soki: "Bāda, bāda, bāda!" es sisšu ar tovu peicku," soka puika.

Kungam cīši gribisi bādu redzēt, jis atdūd puikam sovu peicku, a nu puikas pajem peicku ar dzeļža kuotu, nūstuoj azara molā, syt uz yudiņa ar peicku un soka: "Bāda, bāda, bāda!"

Cykom kungs syt, izšļeik jam peickas kuots nu rūkom, īkreit yudinī un nūgrimst dybynā. Puika par reizi īskrīn yudinī, suok peickas meklēt, bet navar atrast.

"Nameklej," soka kungs, "es tev atdūšu sovu vēļ lobuoku peicku."

"Man peicka juoatrūn, es bez tuos peickas navaru dzeivuot," atsoka puika un suok raudnot.

Kungam palīk puikas žāļ, jis aizīt uz sovu kareti, nūvalk drēbes, atīt plyks uz azara molu, ībrīn yudinī un meklēj peickas. Puika arī meklej, jis jau bejs atrads, bet kungam nikuo nasacījis, pastumūt vīn uz molu ar kuojom. Kungs muocējs labi maut, jis pa dybynu maun nu vīnas puses uz ūtru.

"Tī lelceļa molā ir moza kartiņa, es aizskrīšu, tad labuok varēs izvilkt peicku," soka puika un aizskrīn uz lelce]a molu, kur kunga kučers beja pīsējs obejus zyrgus, a kungs ar sovu kučeri palīk azara molā. Puika īkop karetē, apsavalk kunga drēbes, īcierš zyrgim ar peicku un aizbrauc, ka lelceļš vīn nūdārd.

Kungs ar kučeri gaida, gaida, kod puika atness kartiņu, bet navar sagaidīt. Kungs syuta kučeri, lai īt pasavārtu, kū puika tī cik ilgi dora. Kučers apvalk puikas drēbes, aizīt uz ceļa molu, bet zyrgu vairs naatrūn. Atguojis pastuosta kungam, ka puikas nikur naredzēja un zyrgi aizbraukti. Kungu jau apjem bāda, kur nyu jis plyks var aizīt par mīstu uz sovu muižu. Syuta kučeri, lai tys aizīt uz muižu, sajyudz citus zyrgus, pajem drēbes un atbrauc pēc juo. Labi, kučers aizīt uz muižu un soka puišim, lai sajyudz zyrgu, ka jis brauks pēc kunga. Kolpi natic kučeram, jo napazyna taiduos sapleisušuos drēbēs, pajem kučeri un īsādynoj cītumā. Kumgs plyks azara molā gaida sovu kučeri atbraucūt ar zyrgim, bet nasagaida, jau tyvuojas vokors, laiks palīk vāsuoks. Kungu sajem soltumi, jis suok staiguot pa azara molu, īrauga sovu cyuku gonu, izstuosta gonam, ka šis asūt tovs kungs, lai atļaunūt šam ar cyukom aizruopuot leidz muižai. Cyuku gons suokumā naticēja, ka plykais cylvāks ir juo kungs, bet ka jis tai prosās un stuostās, gons atļaun ar cyukom reizē lēkt uz muižu. Gons sadzan cyukas kūpā, kungs īīt cyuku vydā. Cyukas pamanējušas svešu cylvāku, sasatryuka un krakšinuodamās, ka ruovja skrīt, kungs navar i dūmuot leidza tikt. Kū jam darīt? Jis palīk otkon vīns pats, bet jau matās tymss. Jis šai tai nūšļiuk leidz sova drauga muojai, apsaver, ka tikai sīva muojuos, pasaruodīt sīvītei plykam, tei nūsabeis, dūmoj jis un nūsprīž nasaruodīt. Īlein jis pa lūgu gulamajā ustobā, palein zam gultu un guj plyks. Saiminīks bejs aizbraucis pa darīšanom, īpierkt būdei vysaidas preces, a pi sīvas nakti ātīt bryugons un atsaguluš guļ obeji. Te nagaidams atbrauc saiminīks. Bryugonam vaira nikur nūsaglobuot, sīva soka: "Lein zam gultas un guli klusu."

Bryugons kai matās zam gultas, īrauga zam gultas plyku cylvāku un nūsabeist. Plykais soka: "Velc dreižuok drēbes zemē, jo navilksi, sacīšu kungam!"

"Par kū tu plyks?" vaicoj bryugons.

"Asmu kunga paleigs, jis man lyka, lai es nūsorguojūt, kas pi sīvas guļ, un juo tu navilksi drēbu zemē, tad vysu pastuostīšu kungam," atsoka kungs.

Nikuo darīt; bryugons nūvylka vysas drēbes un atdevja kungam, tys apsavilcīs, izlein pa lūgu uorā, aizīt pi kēka lūga un nūsaklausa, kū saimnīks ar saimnīcu runoj. A bryugons, bēdīgais, guļ plyks zam kundzes gultas. Saiminīks stuosta, ka atveds nu pilsātas desmit pudu suoļa, divpadsmit pudu cukra, siļķu bucu, spices un daudzi cytas seikas preces. Kungs vysu tū dzierd un dūmoj, kai sīvas bryugonu labi varātu izdancynuot. Būdnīka sīva pataisa brūkastis, atīt kungs arī uz brūkastim - jī obēji bejuši leli draugi - ād, dzer, jūkoj un kungs soka būdnīkam: "Voi zyni, ka tovā sātā ir nalobais gors gulamajā kambarī zam gultas?"

"A kai tu zyni?" vaicoj būdnīks.

"Es tagad vysu zynu, kas kur dorās," atsoka kumgs.

"Nu labi, ka tu vysu zyni, pasoki man, kaidu preci un cik es šūreit atvedu nu tovas pat būdes?" vaicoj būdnīks.

Kungs suoka stuostīt : "Tu atvedi, desmit pudu suoļa, divdesmit pudu cukra, siļķu bucu, spices un cytas seikas preces . . ."

"Taisnība," atsoka būdnīks. "Tu soki, ka nalobais plyks guļ

zam munas gultas. Ka tu taids gudrs, pastuosti, kai tū nalobū goru izdzeit nu gultas zamaškas," prosa būdnīks.

"Vajag pajemt pīlīt kotlu pylnu yudiņa, yudini labi savuorīt, tod pajemt svētītuos zuoles, aizīt uz guļamu kambari, treis reizes izkyupynuot, tod blaust ar vuorūšu yudini viersā un sacīt: "Nalobais, bēdz prūjom! nalobais, bēdz prūjom! nalobais, bēdz prūjom!" Jis izaness pa lūgu bej nabej," pamuoca kungs.

Būdnīks pasoka sīvai, lai aizvuorej yudini un sameklej svētītūs zuoļu. Tei dreiži vysu izdora. Draugi ar kyupinuojamom zuolem un vuorūšu yudini aizīt uz būdnīka guļamū kambari, kungs izkyupynoj treis reizes un pasoka būdnīkam, lai guož viersā vuorūšū yudini. Jis ka blaudja viersā nalobajam, tys aizzabļuovja un kai matams pa lūgu uorā nu kambara.

"Redzi, draugs, vol nava tīsa, tok izdzynam nalobū," soka nyu kungs.

Vēļ drusku parunuoja par vysaidom darīšonom obēji draugi un kungs aizguoja uz sovu muižu. Īdams jis dūmuoja: "Ir gon pasaulī bāda! Cik bādu izredzēt, kai es izredzēju par vīnu nakti, reti kurs var."

Atīt uz muižu verās: kučera nikur nava, vaicoj nu kolpim: "Voi vakar nabeja atguojis vīns cylvāks sapleisušuos drēbēs un voi naprasīja sajyugt zyrgus?"

"Prasīja gon, bet mes juo napazynam un īlykam cītumā, dūmuodami, ka kaids zaglis!" atsoka kolpi.

"Tys tok ir muns kučers, laidit jū dreižuok nu cituma uorā," aizklīdz kungs.

Kungs pēc tam vysim stuostīja, ka šis redzējis bādu un ka bāda pasaulī patīsai asūte. Mierdams jis pasacīja sovai sīvai, lai nikod naaizmierstūte, ka pasaulī asūte bāda. Jis beja stypri sasakaunuojis par tū nakti un trešā dīnā nūmyra! Nu tuo laika vysi cylvāki zyna, ka pasaulī ir bāda.