27. 1535. Skolnieks V. Juoņins Eglūnā.

Daudz, daudz godu paguoja, lai saskaitīt, vajadzātu i kuojas nūaut, i to nasaskaiteitu. Kad man beja godu pīcpadsmit bez vīna, es beju ļūti balovons puika, kai i sātā mani muote navarēja savaldeit, i vysā solā nu manis napalyka nivīns vasals lūgs. Muns vecuokais bruols beja pilsātā pa sapožneiku: Vīnu reiz, kad jis beja atbraucis muojuos, soka muna muote : "Pajem tu šitū razgali pilsātā un dori ar jū, kū gribi, a to es navanu, juo nimoz vairs. savaldeit."

Un pajēma jis mani. Seņuok, kai arī pots zini, nabeja vilcīņu un mums daguoja īt uz pilsātu kuojom. Guojam mes guojam, - a beja cīš korsta dīna. Navarējam ni atsapyust. Man cīš gribējēs dzert: Es pateiču bruoļam: "Tu pagaid, a es aizīšu un padzeršu."

Labi. Bet bruoļs mani nagaidēja, a pajēma un aizguoja, jam tikai kai dreižuok atsaseit nu manis. Paliku es vīns pats. Kū man darīt? Man beja tikai 50 kapeiku. Guoju es guoju - īguoju vīnā mīstiņā. Tur beja tiergs. Radzu: vīnst cylvāks puordūd palādn1. Es prosu, cik tei moksoj, jis atbild, ka rubļis. Man cīš īsagribējās palādu nūpierkt. Es jam praseit, lai atdūd par 50 kapeiku. Un jis man atdeva palādu. Pajēmu palādu un aimu. Guoju guoju un jau vokors. Pīguoju pi vīnas muojas, lyudzu nakts muoju, bet nikuo. Saimneica nalaiž

soka, ka nava saiminīka sātā. Nava, kū dareit, nalaiž, tai nalaiž, a ēst cīš gribīs.

Nu dūmuoju: puorgulēšu ari solmu gubā. Tai stuovu pi lūga un radzu, kas tys

tai gaišs palyka ustobā. A tur da saiminīcai atguojis draugs. Jei jam i ēst ir dzert

jam dūd un jis nusaģērbīs kails un saiminīca tai i loksta ap jū. Pīpēši nūreibēja roti,

brauc saiminīks. Saiminīca nugloboj capumus ceplī, svīstu, maizi un citus gordus ēdīņus skapī, kūpā ar sovu draugu. Buteli brandīna pastatēja styurī zam beņķa. Pībraucis saiminīks izjyudza zyrgu un jau pots īs ustobā. Es da jam

lyugtīs, lai palaiž ustobā gulēt.

"Kuopēc na? Var!"

Īguojam ustobā - tymss. Man palāda zam pazuses. Saiminīks, aizdadzynuojis guni, prosa saiminīcai kū vakariņom. Jei pasoka, ka uz plaukta maize un pūds pīna. Sēdem ēst. Saiminīks prosa, kam man vajadzeiga palāda. Es soku: "Ja gribu kū zynuot, jei man ir pačyukst."

"Nu, papros jai, kū nabejs!"

Es jū paspīžu pazuslē, jei i aizsaklīdz. Es soku: "Jei soka, ka ceplī ira kas lobs ēst."

Pasaver saiminīks - jā, vysaidi capumi, - pastatēja uz golda un nu ēst.

"Nu, papros vēl, mož pateiks vēl kū."

Paspīžu es vēi - palāda tai aizzaklīdz: "Pasaveī zam beņķa un skapī, tur vēļ ira kas lobs."

5alminīca, tei uz cepļa gulādama, nūzapyust vīn, a man smīkli, nu dūmuoju: "Nalaidja gulēt, vot tev i na!"

Pasaver saminīks skapī, a tur kails puiss. Kai pajam iis puotogu, da kai dūd jam trepaku, ka tys aizskrīn kai probka nu pudeles. Mes tagad i ādam i dzeram - vysa papylnam.

"Puordūd man itū palādu!"

"Na, duorgi moksoj."

"Cik gribi?"

"Apber ju ar zalta naudu, tai kab naradzātu!"

Apbēra saiminīks palādu, kai jū naradzēja. Salasīju es naudu un aizguoju uz pilsātu dzeivuat. Vysa man beja pa pylnam, tykai putna pīna tryuka.