28. A. 1535. V. Zacharska no A. Rečas, Silajāņu pag.

Vīnu reizi jauns puiss guoja pa ceļu. Laiks beja korsts un jam īsagribēja dzert. Pīguoja jis pi vīnas muojas. Tur beja oka ar sabrukušam sīnom. Raudzēja jis padzert, bet navarēja sasnēgt yudeņa. Spaņa ari kluot nabeja. Tuodēļ puiss nūsagērbja un leida okā. Pa tū laiku pi okas pīguoja saiminīca, pajēmja drēbes un aizguoja uz ustobu. Izleida puiss nu okas, bet drēbu nav. Plyks jis aizbāga uz tyvuokim kryumym un gaida. Pi poša vokora, kad jau suoka mestīs tymss, puiss atskrēja uz tū ustobu un paleida zam cepļa. Na par garu laiciņu atguoja pops ar saiminīcu un suoka dzert. Saiminīka muojuos nabeja. Tai pops ar saiminīcu dzēŗa un bučuojuos, kai nazkas suoka ustobas durovās sistīs. Sīva zynuoja, ka juos veirs atbraucja, un pagryudja popu paceplē, turpat, kur beja plykais puiss. Saiminīks īguoja ustobā un, radzādams buteles uz golda, soka: "Kas tad te par balli beja?" Tevis gaidīju, veiriņ!" atbildēja sīva.

"Tad saiminīks soka: "Nazynu, kas taids pi myusu ir, ka cik nistruduojami, bet dzeive naīt uz prīšku!"

Vēl šū tū veirs ar sīvu pazarunuoja un aizguoja gulātu. Tad jaunais puiss soka poparn: "Atdūd sovas drēbes, cytaidi suokšu klīgt!"

Pops suoc prasīt, bet jaunais cylvāks stuov uz sova. Nikuo darīt popam, un jis atdeve sovas drēbes. Jaunais puiss apsagērbja un izguoja uorā, bet pops palyka plyks, paceplē sādādams. Tad jaunais puiss aizguoja uz kaimiņi, puormainīja drēbes un reitā atguoja atpakaļ pi tuo paša saiminīka, kura paceplē jis plyks gulēja.

Runuojuos, runuojuos jis un saiminīks suoka syudzētīs par sovu gryutū dzeivi. Tad jaunais puiss soka: "Tovuos muojuos ir naškeists gors. Jo tu labi samoksuosi, tad es jū izdzeišu un tev otkon dzeivuosīs labi!"

Saiminiks apsūlēja jaunam puišam labi samoksuot, ka tik naškeistū goru izdzan. Jaunais puisis dabuoja lobu būmi, īdevja saiminikam un lyka durovuos stuovēt, bet saiminīcai pavēlēja vuoreit yudeni. Kad yudeņs aizavyra, jaunais puiss suoka līt pa vīnam pūdiņam vyrušuo yudeņa. Pops sprausluoja vīņ. Tad jaunais puiss lēja ar vysu pūdu vyrušū yudeni uz popa. Pops naizcītjia un nesjās nu paceples. Saiminīks vēļ lobu reizi vylka ar būmi popam par mugoru un pops aizbāga. Saiminīks tagad zynuoja, ka naškeistis gars ir izdzents, samoksuoja puišam lobu naudu, bet pats ar sīvu tagad dzeivuoja laimīgi, jo pops vairuok nastaiguoja.