29. A. 1535. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomoci do antropologii krajowej. T. XVIII, Krakavā 1895, 266, 15.

Bjeja div bruoļi gudri, a trešs duraks. Viņi sudzējās, vys jī grib dasudzjēt, kab duraks muoti baruotu; a ka muotja nūmiers, ta jau tī gudrī apglobuos. I nūmierst muotja, i syuta jau duraku iz mīstu tjeļerdžu pierktu, iz kuo āst ļaudim iz bjārim. Jis i nūīt, pīpierka tjeļerdžu, īt iz sātu jau - ŗadz, ka stuov laužu daudz mježā i vysi plykom golvom. Jis jam tūs tjeļerdžs i salīk jīm iz golvys, - a tī caimi na iauds. Atīt jis iz sātu i vaicoj tī gudrī bruoļi: "Nu, kur ta liki tje]erdži, duracjeņ?"

"U, tu, bruoļeiši! Cik laužu snuovjāja daudz mježā i vysim plykys golvys! Es jīm i salyku iz golvys par capuram!"

Vot jī cīši aizasyrdās, tī bruoļi, lomuoja jū, lomuoja, - pjēc tuo soka: "Nu, vjāi itū ŗeizi daravuosim, toļko vairuok nadari tu tai!"

Nu šys nadaīēškys jau tai.

"Ka nadaŗēškys, to ej tu nūpierc lizjeiku, ar kū āst iz bjārim!"

Jis nūīt iz mustu, nūpierk lizjeiku maisu, izlīk tū maisu iz placu, īt iz sātu jau;

a tuos lizjeikys klab, klab. Jis klausuos - dūmoj, ka jū mjēda: duraks, duraks!

Vot jis aizzasyrdās, ka jū par duraku sauc, līk iz zjamis lizjeikys ar maisu, kuop

ar kuojis vierslā i salauž vysys. Salauž i pamat i nūīt pa cjeļu. Atīt iz sātu, vaicoj

bruoļi: "Kur lizjeikys?"

A duraks soka tai: "Na jau taids es i asmu, ka maņ jī vysi mjēda: duraks, duraks! Es juos nasu iz mugorys, a juos vys mjēda mani, par duraku saucja! Es juos lyku iz cjeļu i saškaudjēju smolkom druponam!"

A tī bruoļi soka: "Ak, tu duraks, duraks! Tu duraks i esi, na gudris!"

Tū reizi vjāļ jam daravuoja i soka tai: "Ej tu, atņes mylktu djēļ pjeirāgu nu mīstā!"

Jis i nūīt, nas mylktū maisu iz mugurys i vjerās, ka gona goni i gūs stuov iz plyka kolna, nava kuo jīm āst. Jis pajem, sabjer gruovī mylkts i izjauc pa yudini. Nūguojis, pajēmis tuos gūs i atdzan iz tuo gruovi i soka tai: "Ptru, gūtjeņis, eitjat dzartu! Ka jiusim nava kuo āst, koč pazadzjerit labi!"

Tuos gūs izdzjer jiudini ar milktim, a jis nūīt iz sārtu. Vaicoj bruoļi: "Kur ta tovi milkti, kur tu pierki?"

A jis līlējas: "Stuovjāja gūs iz plyka kolna, es sabjēru gruovi mylkts, izmaisjēju padzierdjēju juas!"

Soka hruoļi: "Ak, tu duraks, duraks!"

"Nu, bruoļeiši, es niu vysu jau labi daŗēšu!"

Vot jī syuta jū vjāļ: "Ej tu, atņas nu mīsta mads!"

Jis nūīt, nūpierk mads spaņi i nas tū madu. Nas jis ir aizzagrib jam dzjart cīši. Daīt jis pi upis, salaiž madu upjā - iz tuos vītjeņis jis i pazadzjeras i nūīt iz sātu. Vaicoj bruoļi: "Nu, kur ta mads?"

Jis atsoka: "Es salaižu jū upjā i pazadzjēru! Eitat, bruoleiši, niu soldonc jiudiņc upjā!"

Jī soka: ,;Duraks, tu; duraks! Apgloboj tu niu vīns pats muoti, ka tu sapūstjēji vysu!"

Djēļ kam jis globuoškys? Vot jis pajem; apvalk tū nabašnīcu vacu svjeitu mugorā, apsīn vacu skustu golvā, īsādynoj ragavjeņuos i valk jū iz mīstu puordūtu. Izvalk iz tydta, pastota ar vysom ragavjeņom, a pats palīņ zam tyIta zjamjā. I brauc kungi, kučers klīdz: "Cjeļu dūd!"

A jei nikuo, sjād iz ragavjeņos. Kai skrīņ braukt kungi; tai jei i apsaguožas nu ragavjeņa. Jis tiuleņ izlīņ nu zauru tylta i klīdz: "Aizmoksuot šam, a ka na; ta dūškys sudā!"

Kungi pajam, atdūd jam sješi zirgi i koļasku sovu, lai jis tik naklīdz. Jis nūvad muoti, apgloboj kopūs i nūbrauc iz sātu ar sješim zirgim. "Ek, bruoleiši!" soka, "kaidi nabašnīki duorgi mīstā! Vairuok ka pa symtam dūd par vīnu!"

Jam tī bruoli nūkaun sovys sīvys, līk ragavjeņuos i vad iz mista puordūt. Īvad mīstā i klīdz: "Kas pierks nabašnīku? !Pā symtam, pa symtam nabašnīks!"

Vot sajem jū cīši, tūs div bruoļeiši, i aizdzan uz Sibjeri, a tys duraks palyka sātā; apsažeņājās i šudiņ dzjeivoj.