33. A. 1535. N. Rancāna skolnieks no Kapiņu pag.

Beja vīns boguots cylvāks, kuram labi vyss kluojuos, un jis nikod nabeja redzējis bādas. Vīnu reizi tys boguotois cylvāks laižas ceļā. Dabrauc pi upes un redz, ka pa upi maun peiles, nu cylvāks pēc tuam pakaļ. Boguotais redz, ka tys cylvāks grib sagyut tuos peilis, bet jam nasalūb. Tad boguotais zinuodams, ka jam vysod vyss lūbjas, līk tam cylvākam pagaideit uz molas, a pats laižas pēc peilem. Bet šū reizi na tai nūtyka, kai vysod. Koleidz boguotais gyun peiles, tam laikam cylvāks pajem boguotuo drēbes, sāst juo zyrgā un aizbrauc. Kad boguatais grīzēs atpakaļ ar peilem, tad naatrada jau vairs ni drēbu ni zyrga; bet laime, ka natuoļi nu upes beja mežs un meža molā dzeivuoja pops. Boguotais izleida nu upes, īguoja mežā.

Tamā laikā pops nazkur brauce un juo sīva izguoja jū pavadeit. Boguotais, maz dūmuodams īguoja popa ustobā un paleida zam gultas. Tyuleņ pēc popa izbraukšanas uz popīni atguoja gosts. Popīne beja ļūti prīceiga, sagaidējuse gostu, bet te uz nalaimes pops šū reizi grīzēs uz sātu agruok kai cytom reizem. Sasagivuse popīne, kad iau pops pogolmā un juos gostam vairs naizbēgt, tad nūgloboj jū zam gultas, kur ari beja boguotais veirs. Boguotais dagaidējis sovā cītumā draugu, tyuleņ stuoj pi juo, lai jis atdūd jam sovas drēbes, cytaiž baida jū ar tū, ka izdūs popam. Tad gosts atdūd drēbes boguotajam veiram, kurs apsaģērb un izbāg nu popa sātas, tai ka juo nikas napasargoj; bet gosts palīk plyks, gulādams zam gultas.

Pi vokara boguotais veirs otkon atīt uz popu un lyudz naktsmuoju sacīdams, ka jis aizamaldējis. Pops nagrib juo pījemt atsarunuodams, ka juo sīva slyma. Tad boguotais apsajem popam sīvu izzuolēt. Pops palīk ar mīru un dūd boguotajann naktsmuoju. Tūlaik boguotais līk aizvuoreit treis katli yudiņa un popu pastota pi durovu ar vāzu un soka: "Stuovi pi durovu un es dzeišu slimeibu uorā. Kad tei slimeiba, vai dzeivais dylūns, ar kuru slymoj tova sīva, skrīs pa durovom, tad tu sit jū stipri, cik vīn vari."

Pops apsajem vysu izpildeit. Boguotais tad pajem vardūša yudiņa un lej zam gultas. Gosts tryukstas un laiž bēgt, bet te pi durovu sateik vē1 jū popa runga, tad pavysam sajucis un tikkū dzeivs teik valē. Īraudzējis taidu breinumu, pops pateic boguotajam dūmuodams, ka boguotais eistyn izdzyna nu juo muojom dzeivū dylūni. Boguotais arī prīceigs nu tū, ka vyss tai nūguoja, un aizmiersis par tū, kai jū apmuonēja cylvāks ar peilem, nūguoja uz sovom muojom.