Nabags un bagātnieks.

2. A. 1535 B. LP. Džūkstē - Pienavā. LP. 108, 73.

Diviem kaimiņiem mājas itin tuvu kopā: viens ir bagāts, otrs nabags. Reiz nabagajam piedzimst dēls. Nevarēdams mācītājam par kristīšanu aizmaksāt, tas palien no bagātā kaimiņa sešus zeseŗus un apņemas 2 nedēļu laikā atdot. Pēc divām nedēļām bagātais kaimiņš iet naudai pakaļ. Nabagais viņu ieraudzījis, pasteidzas gultā iegulties un pieteic sievai, lai sakot, ka nomiris. Kaimiņš apskatās mirēju un aiziet. Bet pa brītiņam tas griežas atpakaļ, ielien klusu nabaga maizes kambarī un sāk kviekt kā cūka.

"Lai Dievs nogriež! nu kaimiņu cūkas maizi apēdīs!" mirējs iesaucās,

tad knaši paķeŗ rungu un ieskrien maizes kambarī: "Uš ārā, uš!"

Bet bagātais, smieklus valdīdams, atbild: "Labdien, nelaiķi! Kā klājas viņā pasaulē? Nu, tālu arī bij tev ko braukt, tādēļ manus zeserus būsi ceļā izdevis. Šodien viņus arī neprasīšu, lai paliek vēl uz divām nedēļām."

Nabagais saprot šādu valodu; tas nokaunās un nesaka nekā. Pēc divām nedēļām nabagais izrok kapsētā kapu, ielaiž zārku un ieguļas pats zārkā. Tad pavēl sievai visu bedri ar skujām pielikt un tikai plānu kārtiņu zemes pārbārstīt, lai nenoslāptu. Ap vakaru bagātais klāt pēc naudas. Sieva bēdīgi raud, ka nu vīrs patiesi nomiris, ja neticot, lai ejot kapsētā raudzīt. Aiziet uz kapsētu - jā, liekas gan ka aprakts..

"Labi, lai nu dus, kamēr piecelsies!" bagātais mierina sievu un raida tik uz māju, bet pats paslepu paliek pie kapa un kārpīdams mauŗo kā vērsis, kauc kā vilks, ŗūc kā lauva. Nomirējs, tādu troksni dzirdēdams, sabīstas un domā, ka viņu nu dzīvu apēdīs, pieceļas un bēg. Bet bagātais saķer aiz skausta sacīdams: "Brālīt! tā nav labi. Ja seši zeseŗi nav, 1ai paliek vēl uz divām nedēļām, bet slapstīties nevajaga!"

Paiet atkal divas nedēļas, bet tā pati nelaime - kā nav, tā nav naudas. Nabagais nu atkal nozūd baznīcā, līķu pagrabā, ieguldamies vecā zārkā. Bet bagātais šinī reizē paņem maizes kuli līdz un domā aiz altāra klusi nogaidīt, cik ilgi šis tur gulēs. Atnāca pusnakts, Te slepena velve atveŗas un liels pulks velnu saronas pagrabā naudu skaitīt. Nabagais, to dzirdēdams, uzspeŗ zārkam vāku un izbiedē visus velnus. Velni aizmūk un atstāj lielu naudas čupu pagrabā. "Ak, kad nu būtu mans kaimiņš tuvumā, tad atdotu savu parādu un vēl pusi no čupas."

Kaimiņš tūdaļ paveŗ pagraba durvis un saka: "Še jau esmu!"

"Labi, ka atnāci! Bet ar ko naudu izmērīt?" nabagais žēlojas.

"Redz, kur viena cepure!" bagātais iesaucas un norauj velnam, kuŗš ziņkārīgi atpakaļ atlīdis, cepuri no galvas. Velns aizskrien, klupdams, krizdams bez cepures. Uz māju ejot, bagātais kaimiņš saka: "Tev, brāl, laba sirds, jo atdevi tūdaļ zeserus un vēl pusi no dabūtās naudas."

"Man laba sirds, bet tev naģīgs prāts; ja nebūtu tu pēc zeseriem tā dzinies, es nebūtu slapstījies un velnus aizdzinis."