3. A. 1535 B. Draugs «Myusu t. teikas un pasokas» II, 3.

Reiz dzeivuoja divi bruoļi: vīns beja bogouts, ūtris nabogs. Boguotajam bruoļam beja vysko papylnam: gona maizes, gona gaļas, gona pīna; arī soldonuo mada natryuka. Nabogais bruolis dzeivuoja mozā ustabiņā un slimības pēc knapi varēja dzeivību vilkt.

Reiz nabogais bruolis aizguoja pi boguotuo bruoļa cīmūs. "Lobdīn, bruol!" jis teicja: "Atguoju pi tevis pasacīmuot." "Lobdīn, lobdīn!" tys lepni atjēmja. "Kaida tev vaļa pa cīmim staiguot?"

"Guoju, bruol, pi tevis paleidzības meklēt. Tev jau vysa gona, vysur pilnība, bet man pūsts un nabadzība. Bārni prosa ēst, drēbu ar' vajag."

"Nu, par kū tod nastruodoj?" borgi aizklīdzja boguotais bruolis. "Struodoj, tod byus vysa gona, kai man!"

"Kaids nyu nu manis, slyma cylvāka, struodnīks?" - tys atsacīja: "Labi ka tūs pašus slymus kaulus varu pavolkuot." "Labi," nūteicja boguotais bruolis. "Šitū reizi tev paleidzēšu.

Man ir pusspruoguse gūvs. Viņu tev atdūšu. Tikai ar nūteikumu: uoda man atpakaļ, gaļa tev, kod nūspruogst. Gūvi tagad pajem, bet tod pīraugi, ka nikod vairs pi manis pēc paleidzības nanuoc!"

"Ak tod tai gon, bruol!" nūteicja nabogais bruolis: "Uodu tev atpakaļ, un gaļa man, ja nūspruogst. Nu, lai paldīs tev par tū pašu. Lykšu gūvi uz ragaviņom un aizvylkšu pi sevis."

Bet ikvīnam ir sova laime. Nabogais tai ar padarīja, kai sacīja. Jis nyu prīcīgs, ka reiz ticis pi sovas gūvs, un suoc jū zuolēt un kūpt, zuolēt un kūpt. Un tai viņš atcēļa spruogstamū kaiti. Boguotais bruolis nepacītīgi gaida, kod nabogais jam atness nūspruogušas gūvs uodu. Navarādams sagaidīt, nūguoja pats pi bruoļa un par gobolu klīdz: "Par kū naatdūd munas gūvs uodu?"

"Gūvs vēl nav nūspruogusi?" atteicja nabogais bruolis. "Nūrunuots beja - uodu atpakaļ, kod gūvs nūspruogst. Es, bruol, atcēļu gūvei spruogstamū kaiti, nu viņa man dūd brangu lasi pīna."

"Bet es tev soku, atdūd man gūvs uodu!"

"Gūvs uoda toč ir arī gūvs dzeivība. Kod nūsabeigs dzeivība, tod atdūšu uodu, kai nūrunuots."

"Vai dūsi uodu, vai na?"

"Na un na!"

"Nu, kod na, na, tod īšu pi tīsneša."

Un syudzēja boguotais sovu bruoli pi tīsas. Tīsnesis saucja obus bruoļus prīškā, izklausēja jūs, bet navarēja sprīst, kam taisnība. Golā jis teicja: "Jyus vīns sokit tai, ūtrs tai. Nikuo navar saprast. Es vaicuošu treis reizes. Kas pareizi atbildēs, tam byus taisnība."

"Es, kungs, ar mīru!" teicja nabogais bruolis.

"Es ar' ar mīru," pībildja boguotais.

"Pyrmū reizi vaicuoju," sacīja tīsnesis, "Kas ir pats soldonuokais uz pasauļa?"

"Mads munūs bišu kūkūs!" pasasteidzja atbildēt boguotais bruolis.

"Nikuo!" - sacīja nabogais. "Dorba cylvākam mīgs ir pats soldonuokais."

"Tev taisnība," pīkritja tīsnesis, "Bet nyu ūtrs vaicuojums: "Kas ir pats mudīguokais?"

"Tys, kas vysdreižuok naudu sakruoj," teicja boguotais bruolis.

"Nikuo!" jū puortraucja nabogais bruolis. "Skaudīga cylvāka pruots ir pats mudīguokais uz pasauļa: tys naguļ nikod, ni dīnu, ni nakti, vysod struodoj nūsveidis."

"Pareizi!" nūteicja tīsnesis. "Bet nyu trešais veicuojums: "Kas ir pats nalaimīguokais?"

"Tys, kas misēdams, kai es pats, atdūd lobuokū slaucamū gūvi plukatam bruoļam," žāluojas boguotais bruolis.

"Nikuo!" nūsasmēja nabogais. "Tys ir pats nalaimīguokais, kas nagrybādams tīsneša prīškā pīsazeist, ka bruoļam esi atdevis na uodu, bet pašu slaucamu gūvi."

"Tu, nabogais bruol, atbildēji pareizi," sprīdja tīsnesis. "Tev pīdar slaucama gūvs."

Piezīme. Sal. X. sējuma 46. pasakas 5. variantu. P. Š.