4. A. 1535 B. N. Rancāns Kapiņu pagastā.

Dzeivuoja divi bruoļi: boguots un nabogs. Vīnu reizi boguotai īdeve nabogam teļu. Tad naboga bruoļa meitiņa tū teļu dzyrdēja un baruoja, un nu tuo teļa izauga ļūti loba gūvs. Reizi boguotais, atguojis uz nabogu bruoli, īrauga itū gūvi, jei jam ļūti pateik un jis sadūmoj atjemt nū naboga šū gūvi. Bet nabogs nadūd, sacīdams, ka jis izaudzēja un juo gūvs. Streidējuos, streidējuos un golā nūguoja uz tīsu.

Tīsas veirs izdzierdis, kamā dareišona, soka uz jīm: "Atminit, kas uz pasauļa vysutukluoks? Kurs nū jyusu šitū meikli atminēs, tuo byus gūvs."

Atīt jī uz sātu, tuodēļ ka nivīns nazynuoja, un reitā otkon losuos īt uz tīsu. Nabogs atguojis pastuosta sovai meitai, un meita soka uz tāva: "Vysutukluoka ir zeme, tuodēļ ka uz zemes aug vysaidi augļi."

Reitā nūīt otkon obi bruoļi uz tīsu. Boguotais soka uz tīsas veira: "Pi mani ir vepris taids tukls, ka par jū navar byut nikas tukluoks." Tīsas veirs nu vaicoj nu naboga bruoļa un tys soka: "Man redzīs, ka zeme vysutukluoka, tuodēļ, ka uz zemes aug vysaidi augļi."

Tīsas veiram pateik nabogu bruoļa atbilde un jis vaicoj: "Kas tev tū sacēja?"

Nabogs, nadūmudams nikuo slēpt, atbild: "Man tai pasacēja muna meita."

Tad tīsas veirs pamete nabogam gūvi un pats apsaprecēja ar naboga meitu. Boguotū bruoli vēl vairuok jēme skaudeiba, bet nikuo navarēja padareit.