2. A. 1536. N. Freidenfelds no Jēk. Eglītes Vandzenē, T. Dzintarkalna krājumā.

Tagadējā Odiņu kapsētā senos laikos bijusi baznīca, pie baznīcas bijusi arī mācītāja muiža, kur dzīvojis mācītājs, liels mantrausis. Mācītāja muižas laukmalē atradusies viena nabaga zemnieka māja, saukta par Svintēm.

Vienā svētdienas vakarā Svinte aizgājis uz mācītāja dārzu āboļus zagt, sācis tur šķīt āboļus un bāzt savās kabatās. Gluži negaidot ienācis arī pats mācītājs dārzā, un Svinte no bailēm vairs neatjēdzies, kur mukt, kur skriet. Viņš stāvējis pie lielas kuplas ābeles, uzkāpis tai pašā ābelē un paslēpies viņas zaros. Bet nu arī mācītājs nāk taisni uz to pašu ābeli, pienāk, apskatās visapkārt un sāk kaust smiltis. Drīzi viņš izkausa no zemes vienu kastīti, kuīā iebēra no kabatas zelta un sudraba naudu. Ielicis naudu kastītē, mācītājs aizrušināja to atkal ar smiltim cieti un aizgāja. Pēc kāda brīža, kad mācītājs vairs nevarēja redzēt, Svinte nokāpa klusu no koka un uzmeklēja kastīti, kura bija gandrīz jau pilna ar naudu. Svinte izgrāba visu zelta naudu, sudraba naudu atstāja kastītē un gāja, naudu kabatā džinkstinādams, priecīgi uz savu māju.

Tad Svinte nopirka zirgus, izlaboja ēkas un drīzā laikā bija kļuvis bagāts cilvēks, par ko mācītājam bija lielum - lieli brīnumi. Viņš uzgāja arī, ka kastītē nav vairs zelta naudas, un sāka prātot, ka Svinte būšot to izņēmis. Bet kā lai to pierāda?

Mācītājs lika savai mātei ielīst kādā šķirstā, pielika tai pārtiku klāt un aizveda šķirstu uz Svintēm, cerēdams, ka mātei izdosies noklausīties, kā Svinte ticis pie mantas. Svintēs iebraucot, saimnieks tūlin skrēja mācītājam pretī un, roku bučodams, teica: "Labdien, cienīgstēvs!"

Labdien! Vai tu man nevarētu uz pāra dienām paglabāt šo "

šķirstu, jo man pašam ir jāaizbrauc uz Rīgu? Šķirstā ir dārgas mantas, kuras es gribētu uzticēt tavā glabāšanā."

"Lūdzu, lūdzu, cienīgstēvs! Noglabāšu, ka nekas netrūks." "Bet šķirstu glabā istabā siltā vietā, jo klētī dārgās mantas var maitāties."

"Nebēdājiet nemaz, gan viss būs kārtībā!"

Šķirstu nolika pie krāsns un mācītājs aizbrauca projām. Svinte nu par to vien vairs domāja, kas gan tās par mantām, ko mācītājs tam atvedis. Tikmēr viņam nebija miera, kamēr viņš atlauza šķirstu un apskatīja. Ieraudzījis tur mācītāja māti, viņš arī tūlin saprata mācītāja nodomu: No bailēm un dusmām viņš nosita mācītāja māti un aiztaisīja atkal šķirstu rūpīgi cieti, tā kā lauzuma vairs nevarēja redzēt.

Trešā dienā mācītājs atbrauca atkal šķirstam pakaļ.

"Nu, vai labi noglabāji manu dārgo šķirstu?" mācītājs jautāja. "Domāju, ka labi, bet baidos, vai tur žurkas nebūs sagājušas iekšā, jo dzirdēju grabināmies."

"Nu, labi, labi! Paldies par glabāšanu!"

Tad viņi iznesa šķirstu ārā un ielika ratos. Mācītājs aizbrauca projām un Svinte smiedamies noskatījās pakaļ. Mājā pārbraucis, mācītājs tūliņ atslēdza šķirstu un ieraudzījis tur nedzīvo māti, pavisam pārbijās. Viņš nu domāja, ka māte šķirstā noslāpusi un ka viņš pats tur vainīgs. Nu bija kas jāizdomā, lai vaina nekristu uz viņu.

Vēl tai pašā dienā mācītājs atkal aizgāja uz Svinti, kuŗš toreiz raka visiem kapus. Arī šim nu mācītājs izsūdzēja savas bēdas.

"No Rīgas pābraucot, atradu savu veco, mīļo māti nomirušu. Gribu viņu svētdienu apbedīt, un nu nācu pie tevis, lai tu izraktu kapu."

"Labprāt, mācītāja tētiņ! ,Jūsu mātes dēļ es jau vai ugunī eju. Līdz svētdienai mēs ar puisi Čimbu izraksim kapu pa godam."

"Paldies, kaimiņ! Gan jau es tavas pūles atlīdzināšu." Svētdien no mācītāja muižas uz kapsētu brauca bērinieku rinda, zārku papriekšu vezdami. Kapsētā jau stāvēja Svinte ar savu čigānu puisi Čimbu, un abiem bija lāpstas rokās. Kad apstāvēdams mācītājs paņēma savu grāmatu, čigāns Čimba iesaucās: "Ko šķirsti lapas, ko lauzi vākus? Padziedi un met maitu bedrē!" Svinte tam iegrūda ar dūri sānos un uzsauca: "Vai neturēsi muti!"

Pēc bērēm kādu nakti Svinte aizgāja uz kapsētu, uzmeklēja mācītāja mātes kapu un sāka to rakt laukā. Pēc ilgām pūlēm viņš uzraka zārku, izņēma mironi un aizraka atkal kapu pa vecam. Tad Svinte uzlika mironi uz pleciem un aizgāja uz mācītāja kūtim. Tur atradās daudz treknu vepŗu, kuŗus visus Svinte nokava, ielika asiņaino tuteni miroņa rokā un aizgāja.

Otrā rītā mācītāja muižā izcēlās liels uztraukums. Ļaudis izbijušies stāstīja mācītājam, ka cūku kūtī stāvot viņa māte ar asiņainu tuteni rokā un visi vepŗi guļot nokauti zemē. Mācītājs arī sabijās un sūtīja tūliņ pēc sava labā kaimiņa Svintes. Svinte arī drīz bija klāt un vaicāja itin mierīgi: "Kas tad nu tik steidzams?"

Mana māte ir uzcēlusies no kapa. Ej nu, mīļais, un paglabā viņu atkal, es tev došu simtu daldeŗu!"

"Paldies, mācītāja tētiņ! bet man arī ir bailes. Nezinu, vai varētu to izdarīt."

Nu tad došu vēl piecdesmit daldeŗu klāt." "

"Jā, tā ir cita lieta! Ap vakaru es viņu apglabāšu. Bet lai tad neviens neiet ārā, lai ļaudis mani netraucētu un nepļāpātu nieku."

"Neiesim, neiesim! Še tik ņem naudu, bet dari, kas jādara!"

"Tie vepŗi gan arī būs jāaproks, jo ļaudis jau gan tādu gaļu nedrīkstēs ēst."

Ak tā! . . Varbūt . . Nu labi! Tad aproci arī tos!" "

"Kas darāms, tiks padarits. Nemaz neraizējieties Svinte nu itin priecīgs aizgāja uz māju.

Uz vakaram pēc norunas Svinte atbrauca ar zirgu uz mācītāja muižu. Mironi viņš aizveda uz kapsētu un apraka agrākā kapā. Mācītāja treknie vepŗi, zināms, palika Svintēs.