5. A. 1536. M. Šiliņa Talsu apg, A. Bīlenšteina kr. L. P. VI, 900 (133, 11).

Vienreiz bijis bagāts saimnieks un nabags saimnieks. Tam nabadziņam piedalījuši divi zaldātus kortēli un viņam nekā nebijis ko ēst dot.

Tad vienu nakti zaldāti nozaguši tam bagātajam saimniekam vērsi, nokavuši, ādu novārtījuši miltos baltu un uzkāruši jumts augšā. Bagātais meklējis gan, bet nevarējis sadzīt zagļus. Nogājis arī pie pušenieka un redzējis, ka zaldāti galu vāra, bet no gaļas jau neuzzīmēsi vērsi. Jumts augšā gan redzējis baltu ādu, bet viņa vērsim sarkana spalva bijusi, tā nav - palicis mierā.

Zaldāti nu domājuši: "Gaļas mums ir gan, bet maizes nav Otrā naktī pagādājuši arī maizi. Izzaguši bagātajam miltus no klēts. Šis dabū zināt, ka zaldāti maizi cep, aiziet, tirina. Zaldāti rāda, ka viņiem pašiem miltu diezgan, ko maizi jaut un cept. No miltiem neko zināt nevar, jāpaliek atkal mierā. Bet itin mierā arī nepalicis, viņš domājis un domājis: "Zaldāti ir un ir zaguši!"

Un liels gudrinieks viņš bijis, tādēļ iesēdinājis savu veco māti šķirstā, iedevis tai pilnu bļodu ar ķilķeniem līdz un nolicis gaŗām braukdams šķirstu pušeniekos: esot jābrauc pilsētā un pa to laiku neesot diezgan droši atstāt savās mājās mantu - zogot. Bet mātei bija pieteikts, lai šķirstā noklausoties, vai zaldāti nerunās kautko par vērsi un par miltiem. Labi. Bet zaldātinieki nebūs - uzmūķējuši šķirstu - piebāzuši vecenei rīkli pilnu ar ķiļķeniem, iesprauduši karoti rokā un noslāpējuši to ar ķilķeniem. Kad mute pilna, cik ilgi cietīs? Otrā dienā bagātais braucis no pilsētas mājā, paņēmis šķirstu un jau braukdams prasījis: "Grietiņa, vai tu ko dzirdēji arī?"

Bet Grietiņa nekā neatbild. Mājā atveŗ šķirstu - kur tad nu! - nu bēres. Ielicis zārkā, zārku nolicis klētī. Bet zaldāti nākamā naktī izcēluši veceni no zārka, izgrābūši labību no apcirkņiem, izbēruši sētas vidū un tad veceni ar liekšķeri rokā nostādījuši durvīs, lai domātu, ka tā tā bērēja.

Piezīme. No šīs vietas beigums gluži tāds pats kā citos variantos.