6. A. 1536. K. P1aviņš, Viskā1os. L. P. VII, I, 776, 6.

Aderkašas lielkungam bijis tāds muižas kungs, kas ar ļaudim par daudz draudzējies. Lielskungs - lai izdibinātu, arīg tas tā patiesi- tad ieslēdzis savu lielmāti šķirstā un nolicis rijā, lai apklausītos, kā muižas kungs īsti ar darbiniekiem satiekas. Bet Ansis - tā muižas kungu saukuši - lielkunga nodomu tūliņ manījis un tādēļ lielmāti ar sīviem rijas dūmiem noslāpējis un, kamēr lielskungs naktī bez atmaņas miegu gulējis - šis noslāpinato lielmāti nostādījis lielkungam gultas galā ar lielu cirvi rokā

Otrā naktī tāpat - trešā arī. Tad lielskungs domājis: viņa mirušā lielmāte tikām šo biedināšot, kamēr patiesi nonāvēšot. Labāki seglošot savu jājamo ķēvi un bēgšot uz kādu laiku citur paglābties. Bet Ansis uzsēdinājis mirušo lielmāti ķēves gada vecam kumeļam mugurā un palaidis pakaļ. Lielskungs, to redzēdams, pārbijies: nekur viņam no lielmātes ķēma vairs nav miera - un kā ātrumā bēdzis, tā ieskrējis Gaujā, noslīcis ar visu ķēvi. Ansim nu palikusi muiža.