7. A. 1536. Jēkabs Zvirgzda no Ķirsteina Misā. L. P. 777, 7.

Vienam nabaga saimniekam bijis drošs puisis, Ansis, kas ne mazākās bailes nepazinis. Bet nabaga saimnieka kaimiņš - bagāts bez gala, reiz satiek Ansi un vaicā: "Ansi, ko tu pie tā nabaga jel ēd? Laikam, pelavu maizi vien?"

Nekā!" Ansis atsaka, "mēs ēdam pienu, sviestu, sieru visu "

kopā par vienu pavalgu, jo no mūsu govim to visu reizē izslauc jau gatavu."

Nu bagātājam tas aplam skauž, ka nabadziņš tādu pavalgu nesātīgi izšķērž, viņš to nemaz nevarot ticēt. Bet lai pārliecinātos, vai tas tā patiesībā, viņš ieliek savu vecmāti šķirstā un liek to šķirstu aiznest uz nabaga saimnieka māju.

Ansis vecmāti ar dūmiem nosmacina, aiznes pa nakti uz bagātā kaimiņa klēti, nosēdina labības apcirknī ar lielu kruķi rokā, bet labību izgrābj no apcirkņa un aizved nabaga klētī. Rītā kaimiņš pārbīstas un lūgšus lūdz Ansi, lai nesot viņa vecmāti uz kapiem apglabāt, jo viņš esot drošs, no tādas raganas nebīstīšoties. Ansis aiznes vecmāti uz kapiem, drusku tikai ierušina zemē un nākamā naktī apkauj bagātā kaimiņa lopus, bet veceni ieliek durvīs ar dunci rokā. Beigums līdzīgs citiem variantiem.