8. A. 1536. Pēteris Mežiņš, Švitenē. L. P. IV, 36 (62).

Reiz vecs vīriņš gājis nabagos un iegriezies pie viena bagāta

saimnieka maizes lūgties. Bet bagātais izdzinis to pa durvim, sacīdams: "Ej tu uz otrām mājām; viņš nabags, tu nabags - jūs labi kopā saderiet."

Vīriņš aizgājis arī. Nabaga saimnieks tūliņ uzņēmis vīriņu nezin kā, bet tik sūkājies: "Man - ko lai dara - tik viena garoziņa; tomēr ēdīsim par abiem!"

Apēduši garoziņu; tomēr nabaga vīriņš tūliņ negājis vis projām - palicis labu laikmetu tur. Un no tās dienas nabaga saimniekam sācis itin brangi uz augšu iet.

Bet bagātājam tas dūries acīs. Viņš gribējis izzināt, kas vecajam vīram ar saimnieku īsti par gudrību ir. Un ko nu sadomājis? Iebāzis savu māti lādelē, ielicis ķilķenu podu klēpī, lai badā neaizietu, un aiznesis lādi pie nabaga saimnieka sacīdams:

Atvēli man naudas lādi pie tevis nolikt; nebūšu kādas dienas "

mājā, kas lai glabā.

"Labprāt! Liec tepat istabā; tik vien otram izlīdzēt, tas nav nekā." Nolikuši lādi. Vecene ēdusi savus ķiļķenus un tik klausījusies, ko vecais vīriņš ar nabaga saimnieku runājuši. Bet, par nelaimi, te piepēši vecenei uznākušas šķavas. Gan turējusies nekā: bijis jāšķaud.

Klau!" vecītis smējies, "vai vēl nauda sāks dzīva palikt? "

Griezīsim lādi otrādi, citādi nauda atspers vāku, izmuks laukā un mums būs jādzird, ka esam izzaguši."

Apgriezuši otrādi Bet griežot ķilķeni izgāzušies no poda taisni vecenei mutē. Šī rijusi - beigās aizrijusies un bijusi pagalam.

Bagātais saimnieks iezārkojis veceni. Bet vecais vīriņš apkāvis pa nakti visus viņa lopus un nolicis veceni kūtī ar dūci rokā. Saimnieks tīri traks par tādu mironi, kas lopus kauj. Un tā tūliņ taisījuši bēres, lai tā kā rītu jau glabātu. Bet to nakti iepriekš vīriņš izņēmis veceni no zārka un ielicis ozola kluci tai vietā. Otrā dienā uzsējis veceni kumeļam mugurā un tad laikā, kad bērnieki uz kapiem braukuši, palaidis kumeļu vaļām. Kumeļš skrējis bēriniekiem garām taisni ezeram pāri, kur vecene nokritusi un nogrimusi. Bet bērinieki teikuši: "Vai nebij labi, ka mājās netaisījām zārku vaļām: acīs tā ragana būtu ieskrējusi. Redz tik, te viņa zārkā, te kumeļā!"

Piezīme. Vēl citā variantā (no Iecavas) teikts, ka pie bagātā saimnieka zaldāts iegājis maizes lūgties. Iedevis gan tādu kampiņu bet tūliņ dzinis projām. Zaldāts, projām iedams paņēmis bagātā zosis un sadzinis nabaga saimnieka sētas vidū. Nu bagātais ielicis savu māti lādē un aizstiepis pie nabaga rūmē nolikt, tai vecene dabūtu noklausīties vai nabaga saimnieks zosis zadzis, jeb citādi tam viņas pieklīdušas. Bet lādē guļot vecene aizrījusies ar tiem ķilķeniem, ko bagātais pārtikas dēļ devis līdz lādē. Visu citu zaldāts tāpat izdara, kā citos variantos. L. P.