9. A. 1536. J. V. Gobziņš Durzupē, L. P. IV, 35 (6, 1).

Vienreiz bij divi saimnieki: viens bagāts, otrs nabags. Tam nabagam bijis tāds paradums, pie katras klizmas iesaukties: vai Dieviņ! Bagātais vienmēr par to vārdu izsmējis nabagu, sacīdams: "Nu redzēs gan, vai tu vienreiz nepiesauksi velnu!" Bet nabagais atbildējis: "Nepiesaukšu vis!"

Vienreiz nabagais gājis gar upmali; liela vētra norāvusi cepuri un pa

gaisu aiznesusi; viņš skrējis cepurei pakaļ, saukdams:

"Vai Dieviņ, vai Dieviņ! cepure pagalam!" Tūliņ cepure nokritusi zemē."

Otrreiz nabagais gājis gar upmali un briesmīgs viesulis iesviedis viņu pašu upē. Nabagais iesaucies: "Vai Dieviņ!" un tūliņ laimīgi izpeldējis malā. Pārgājis viscaur slapjš mājā un gribējis pārģērbties. Te ienācis smaļš puisis, sacīdams: "Gan jau pārģērbsies, gan - līgsti mani tūliņ par puisi!"

"Cik lones tad gribēsi?" "Negribu nekā - līgsti tāpat."

"Jā, bet man jau nav ne maizītes pašam, kur nu vēl puisim; varbūt, ka kāds mēriņš klētī saslaukāms - tas viss."

"Ko blēņojies? Tavi apcirkņi pilni līdz malām!"

Aizgājis raudzīt: jā, ir gan - kur gadījušies, kur ne - pilni kaudžu kaudzēm.

"Nu brīnumi! puiš, tev savāda laime - paliec pie manis un palīdzi labību samalt."

Piebēruši maisus, sakŗāvuši vezumu un aizjūguši ķēvi, kā uz sudmalām braukt. Bet ķēve nomitināta uz posta: nevar pati paiet, kur nu vēl vezumu pavilkt? To redzēdams, puisis iesaucies: "Saimniek, vai nav striķi pie rokas?"

"lr gan!"

Saraudzījis jaunus, gan vecus striķus. Puisis tūliņ pagrābis ķēvi, uzlicis uz vezuma un nosējis vezumu ar visu ķēvi, lai stirgst. Tad uzsviedis vezumu sev uz muguras un aiznesis nešus uz sudmalām.

Vakarā pārnesis maļamo atkal mājā; bet nekur vairs izbērt miltus - vecā klēts ar graudiem atkal pilna; cik šorīt izgrābts, tik par dienu piegadījies klāt.

"Saimniek, mums vajadzētu jaunu klēti!"

"Vajadzētu gan, bet vēl nav tikdaudz pie rokas jaunu uzcelt."

"Lai, lai!" puisis tik atbildējis un aizgājis gulēt. Bet no rīta tie brīnumi:

klēts, istaba, piedarbs, visas ēkas pa vienu nakti jaunas gadījušās.

Bagātajam saimniekam, to redzot, briesmīgi skaudis; viņš sacījis uz savu vecmāti: "Tu redzi, kas tur notiek; vai tu nekā vairs nespēj?" (Tā bijusi nejauka burvene.)

Beidzot bagātais sagudrojis tā: ielicis veceni šķirstiņā un aizgājis pie nabaga, teikdams: "Klausies, man visas malas pilnas, nav vietas kur nolikt šito šķirstu; atvēli savā piedarbā, vai rijā".

Kādēļ ne? Lai liekot. Iznesuši rijā. Bet puisis, tas tūliņ no-

pratis, ka šķirstiņā vecene; viņš arī zinājis, kas vecenei nodomā. Un līdz ko saule nogājusi, puisis uz riju prom un tik kurina rijas krāsni labi stipri; beidzot nospostījis visas durvis, lai dūmi netiktu laukā un tad aizgājis gulēt.

No rīta vecene pagalam - noslāpusi. Otrā dienā bagātais saimnieks slēpdamies gājis veceni apraudzīt un apprasīties, ko labu izdarījusi. Bet kā nobijies, kad atradis to pagalam. Nekā darīt - pārvedis veceni savās mājās, iezārkojis un nolicis savā rijā, kamēr glabās. Bet puisis par nakti aizgājis uz bagātā saimnieka mājām, izņēmis veceni no zārka, apkāvis kūtī visus lopus un nostādījis veceni kūts durvīs pie stendera ar lielu dūci rokā, sacīdams: "Bur nu savus lopus, kam būri nabaga vīra lopus!"

No rīta bagātais saimnieks tīri ārprātā: tūliņ skrējis pie mācītāja, lai nāktu veceni apsvētīt. Bet par to laiku puisis - kā varējis, kā ne - klusām paņēmis veceni, uzsējis jaunam kumeļam mugurā un piecirtis kumeļam, lai iet. Kumeļš aizgājis, kā vējš un skrējis upei taisni pāri. Bet ūdenī vecene atskalojusies no kumeļa muguras un nogājusi dibinā.