12. A. 1536. E. Ābole Vijciemā, A. Bērzkalnes krājumā.

Pie viena sai5mnieka dzīvojis viens nabadzīgs rokpelnis. Reiz

tam laimējies atrast zeltu, bet nav tam nekā bijis, ar ko to varētu izmērīt.

Tas aizgājis pie saimnieka lūgt slieku. Saimniekam bijusi veca māte, tā bijusi ļoti ziņkārīga un domājusi, ko gan nabaga rokpelnis var mērīt ar sieku?

Tā aiziet uz pirtiņu, kur rokpelnis dzīvo, un noskatās pie loga, 'ka tas mērī. To pamana rokpelnis, nosit veceni un ievelk to krūmos.

Otrā rītā saimnieks atrod veceni krūmos beigtu, nopērk mātei zārku un sāk vīkšties uz bērēm. Turpat, kur mirons guļ, tajā pašā klētī stāv arī visi bēru ēdieni un maizes.

Vienā naktī, ielaužas jaunais rokpelnis pie vecenes, izzog tur dažus kukuļus maizes un dažas bļodas gaļas. Vienam kukulim viņš ņem ar zobiem nokož galu un ieliek vecenei rokā un vienā bļodā ar nagiem izrauj gabalu gaļas un ar ieliek vecenei rokās, lai damātu saimnieks, ka vecene vien ir apēdusi, visu to maizi un gaļu.

Otrā rītā saimnieks, to redzēdams, patiesi domā, it kā māti būtu apsēdis nelabais gars, un stellē pēc mācītāja, lai tas par māti Dievu nolūgtu. Papriekšu mācītājam dod paēst. Pa to laiku rokpelnis uzsien veceni mācītāja ķēves kumeļam uz muguras, kurš no bailēm diez kur aizskrējis.

Nāk nu mācītājs svētīt, ne nu vairs vecenes, ne kumeļa! Neko darīt, jābrauc tam mājās bez kumeļa: Braucot par biezu mežu uz mājām, no !meža izskrien kumeļš ar veceni. Mācītāja zirgs, to redzēdams, sāk skriet, bet kumeļš tam no pakaļas, tā skrienot vecene atraisās no muguras un nokrīt.

Rokpelnis to izzinājis, iet paņem veceni augšā, aiznes uz upi, iesēdina laivā, iedod tai airus rokā un laiž pa straumi uz leju. Zvejnieki zvejo ar tīkliem un redz, ka viena vecene brauc

taisni uz viņu murdiem, jau kliedz pa gabalu: "Vecen, nebrauc

murdos, vecen, nebrauc murdos!" Bet vecene nemaz neklausās ,

bet laiž tik taisni murdos iekšā. Tā vecene par upi diezin kur .aizbraukusi.