13. A. 1536. 1537. Fl. Ankipāns no 72 g. veca B. Ankipāna Ludzas apr. Michalovas pag.

Pi baznīckunga dzeivuoja kolps Juons un kolpyuna Maņka. Baznīckungam beja tukls veprs, kuru gribēja kolps nūkaut dēļ sevis. Tuodēļ jis īguoja klāvā un īdzyna veprī dzeļza noglu. Reitā nūguoja kolpyuna uz klāvu, atroda vepri nadzeivu. Jei īguoja ustobā, pastuostēja baznīckungam, ka asūt veprs nūsabeidzīs. Baznīckungs pasoka uz kolpa, kab byutu vepris aprokts dūbē, tuodēļ ka asūt nūspruodzis. Kolps pajem, nūnas vepri uz sātu dēļ gaļas. Baznīckungs dūmuoja, kai jis var ēst nūspruogušu vepri. Maņka sacīja: "Jo gribi, es izzynnuošu. Īlīc mani skreinī un aizved uz kolpu Juoni, kur es varēšu labi izzynuot. Kad saimnīca runuos par gaļu, pūdā masdama, tod es dzierdēšu."

Baznīckungs īlīk kolpyuni skreinī un aizvad uz kolpa sātu. Skreinī pīlīk vysaidu ēdīņu dzērīņu. Saimnīca reitā, vuorīdama gaļu, suoc runuot: "Ir ļūti labi, dāls, ka nūsyti vepri ar noglu golvā, ir loba gaļa."

Maņka, tū dzierdēdama, suoka klīgt: "Pasacīšu baznīckungam."

Tod kolps pajēmja, attaisīja skreini, pībuoze Maņkai pylnu muti sīra, pošu nūsyta. Par laiku baznīckungs atbraucja pakaļē pēc kolpyunes Maņkas, kuru atrūn nadzeivu, aizzarijušu ar sīru. Tod baznīckungs pasoka uz kolpu: "Nūved apraus jū zeartē."

Kolps pajem un aizvad uz sātu. Baznīckungam ir kvīšu orūds. Viņš dumoj, kai byus izmuonīt. Kolps pajem nūnas Maņku uz baznīckunga klēti, pastota jū pi myltu orūda, pīber pylnu klēpi myltu. Reitā īt kolpyuņa klētī, redz meitu, kurei pībāruse klēpi, nas myltus. Pajēme kai syt ar mītu golvā, tei nūkreit zemē. Jei izskrīn pastuosta baznīckungam, ka zagle bejuse klētī un nasuse klēpī pībārtus myltus, šei kai sytuse, "tai salyma - nūsytu." Baznīckungs pasoka kolpam: "Jam tu jū nūnes: un aprūc kolnā."

Jam par aprakšonu baznīckungs atdevja myltu orūdu. Juons beja atdevis kūrpnīkam sašyut zuobokus, bet samoksuot naudas nabeja. Kolps nūnas nūsystū pi kurpnīka lūga pastota, prīškautu pīber pvlnu myltu un maisu kluotu pastota ar myltim. Pats īīt ustobā soka uz kurpnīka: "Pasaver, šei tev nosoj nu baznīckunga myltus."

Tys nu dusmem izskrējis uorā, kai syt ar mītu golvā, tai tel uz zemes. Kūrpnīks nūsitis īīt ustobā pasoka uz kolpa: "Nūnes man nūsystū meitu, es tev atdūšu zuobokus."

Kūrpnīks atdūd jam zuobokus un pasoka, kab katrā ziņā byutu aprokts. Viņš vēļ beja manējis, ka pa jo prīšku braucja vīns cylvāks, kuram beja ļūti lobs zyrgs. Kolps dadzan braucēju, pasadynoj nūsystū juo rotūs. Tys cylvāks kai pīsadur, tai nūkreit. Braucējs nūsabeist, ka nūtyka lela nalaime. Kolps pasoka : "Nabyus nikaida slykta, mes sasamīrēsim. Atdūd man sovu zyrgu, es jū paglobuošu mežā; jo cytaidi, tod byus slikti.

Braucējs nu bailem atdūd zyrgu, pats aizīt kuojom. Kolps nūsystū aprūk mežā, pats aizbrauc uz muojom ar ļūti lobu zyrgu un dzeivoj laimīgs pa šai dīnai.