1. A. 1537. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē. L. P. IV, 110 (23).

Vienās mājās dzīvojis tāds puisis, kas ar velnu bijis uz vienu

roku. Saimniecei puiša labad negājis nekādā jēgā: visos kaktos svētība zustin izzudusi. Saimnieks gan meklējis iemeslus puisi atraidīt, bet nekā padarīt: tas arvienu mācējis izlocīties uz aklo pusi. Beidzot viena sieva piemācījusi dot puisim bīdelētus ķiļķenus ar zirga cenkli ēst, tad būšot valām tikt. Saimnieks nošāvis vecu zirgu un darījis, kā mācīts. Tikko puisis sācis zirga cenkli grauzt - ko saimnieks ieteicis par gov5 cenkli - te pats velns pa logu iekšā un grib puisi grābt aiz kakla. Saimnieks paķēris milnu un taisījies velnu aizdzīt, bet sizdams iesitis puisim pa galvu un nosmtis. Kur nu likt? Aiznesis uz brūzi un nolicis siles galā, bet rokas iemērkušās alū. Brūveris domājis, ka negantnieks dzīvs, tādēļ uzsaucis : "Puiš, nemazgā rokas manā alū

Nekā - šis sēž, kā sēdējis. Brūveris palicis dusmīgs un devis tādam par ļepu - puisis gar zemi. Brūveris nagos : gribējis tik iesist un, skat nu - nositis. Nekā darīt - nesis nosisto uz ezeru un iesviedis turpat zvejniekam lomā. Zvejnieks atkal dusmīgs: "Puiš, nenāc manā lomā!"

Bet nekā - tas peldējis un peldējis. To redzēdams, zvejnieks devis ar airi pa galvu un gaidījis, vai nu nepratīs godu atpakaļ peldēt. Bet -- tavu postu - apskatījies labāki: puisis nosists! Nekā darīt - nesis nosisto pie dravnieka. Dravnieks patlaban bijis uzlīdis kokā aulu dravēt. Zvejnieks, klusu pielīzdams, notupinājis nosisto pie medus poda ar rokām medū. Dravnieks nolīdis no koka un saņēmis puisi, kā no ļauna: "Puiš, nesanižģini manu medu!"

Šis nekā. Dravnieks palicis pikts un devis ar dūlēju tā, lai aizmiegas. Puisis atkritis augšpēdus; dravnieks apskatījies labāki - kad tevi nelaime - un patiesi aizmidzies. Bet dravnieks par to daudz neko nenoskumis : ievilcis krūmos, lai guļ. Otrā dienā gadījies gar to krūmu nākt nabagam gaŗām. Nezin, kā nevilšu pametis acis: are! kas tad tas? Krūma apakšā zābaki rēgojušies. Nu un nabags jau neies tev tādu mantu atstāt zemē -velk nost. Novilcis, pamēģinājis uz savu kāju: brīnum derējuši kā pašam šūti, tā. Labi -- tas nu tas. Vakarā nabags iegriezies vienās mājās uz naktsguļu Bet drīzi jo drīzi mājinieki apcēluši, ka nabagam vienā zābakā zirga kāja, otrā cilvēka. Sākuši teikt. Nabags paskatījies un nu tikai arī pats apķēries, ka nav labi. Tūliņ rāvis nost zābaku. Tai pašā acumirklī nabagam atkal gadījusies cilvēka kāja pie miesām, bet zābakā vēl rēgojusies zirga cenkle. Nu izrāvis cenkli un laidis pret sētu un zābaku iesviedis ugunī. No rīta tīšu gājuši skatīties, vai suņi būs grauzuši arī izmesto zirga cenkli; bet nekā - ne uz to pusi. Tādēļ arī vēl šodien zirgu kājas mētājoties pa žogmaļiem: suņi viņas neēdot, zinādami, ka tās velna pilnas.