4. A. 1537. Vēra Zacharska no J. Vēvera Silajāņu pag.

Dzeivuoja vīns nabadzīgs, bet viļtīgs cylvāks. Sagudruoja jis īb pa pasauli laimes meklēt. Guoja jis, guoja un īguoja lelā mežā. Prīškā jam aizguoja laupītuojs un gribēja jū nūsist.

"Kamdēļ tu mani sissi? Lobuok byusim draugi un dzeivuosim obi sadarīgi!" soka viltīgais cylvāks.

Laupītuojs paklausīja un jī obi atsasāda, bet laupītuoja acīs

varēja nūmanīt, ka jis vys grib laimes maklātuoju nūsist. Laimes maklātuojs tū redzēja un jam laimējās pyrmajam laupītuoju nūsist. Tad jis lvka myrūni uz placim un īt tuoļuok. Pīguoja jis pi vīnas baznīcas, kurā beja lelas dīvakolpošonas. Jis ar myrūni aizguoja pi tuom durovom, pa kurom baznīckungs staiguoja, pastatēja tū myrūni pi durovom it kai dieršūt, bet pats aizzaruovja aiz styuram un gaida. Īt nu baznīcas baznīckungs un redz taidu nagūdīgu čylvāku pi juo durovom. Baznīckungs sasadusmuoja un gryudja myrūņam ar kuoju. Tys nūzaguozja. Te viltinīks pīskrēja kluot pi baznīckunga un soka: "Kamdēļ tu munu draugu nūsiti?"

Baznīckungs nūsābeida un soka: "ltū zynam tikai mes divi. Es tev labi nūmoksuošu, tikai tu jū aiznes nu šenis prūjom un nasoki ni kam nikuo!"

Viltinīks beja ar mīru un baznīckungs jam samoksuoja treis symti rubļu. Viltinīks lyka myrūni uz placim un īt tuļuok. Īt un redz, ka draviniki jem madu nu bišu kūkim. Tūrpat pīstatiti kubuli ar madu, bet paši struodoj tuoļuok. Viltinīks myrūni pastatīja pi mada kubula un pīsmerēja vysu buorzdu, ūsas un rūkas ar madu, pats atsaruovja molā un gaida. Na par garu laiku dravinīki īsavēŗa mada zagli. Vīns dravinīks pīskrēja pi myrūņa un pagryudja jū, sacīdams: "Vai tad tu navarēji kai cylvāks paprasīt nu myusu mada - byutu īdavuši!"

Myrūns nūsaguozja. Viltinīks otkon kluot pi dravinīka un soka: "Vai tad par taidu nīku vajadzēja cylvāku nūsist?"

Dravinīks nūsabeida un soka: "Esi tik lobs, pajem itū myrūni, aiznes un nasoki nikam, par tū es tev labi nūmoksuošu!"

Viltinīks sajēmja nu dravinīka treis symti rubļu un aiznesja myrūni otkon tuoļuok. Īt un redz, ka pa ceļu brauc kungs un īpakaļ jam skrīn kumeliņš. Viltinīks pajēmja myrūni un īguoja kryumūs. Kungs pabraucja cauri, bet uz kumeliņa viltinīks izsvīdja myrūni, pats stuov kryumūs un gaida. Īsavēŗa kungs, ka uz juo kumeleņa nazkas juoj. Izlēcja jis nu rotiņu, pīskrēja pi kumeļa un syta ar puotogu myrūņam. Kuznēliņš sasatryuka un myrūnis nūkrita nu kumeļa zemē. Viltinīks otkon pi kunga kluot un soka: "Vai tad tev kumeļš duorguoks par šuo cylvāka dzeivi?"

Kungs sasatryuka un soka: "Īveļc tu myrūni mežā un nasoki nikam, ka es jū nūsytu, par tū es tev labi nūmoksuošu."

Viltinīks otkon pajēmja treis symti rubļu un ar vysu myrūni

īt tuoļuok. Īt un redz, ka zvejnīki zvejoj zivis. Viltinīks myrūni īlyka sādu laivā, ībuozja pīdurknēs ierkļus un pagryudja nūst nu krosta. Myrūņs ar laivu aizguoja uz azara vydu. Īraudzēja tū zvejnīki un dzyriuos pakaļ. Piskrēja jī pi myrūņa un gryudja tam ar ierkļu mugurā. Myrūņs izzavēļa nu laivas un īkrita yudenī.

Viltinīks otkon suoka klīgt: "Redzēju, redzēju, ka cylvāku nūsleicynuojat!"

Zvejnīki suoka prasīt viltinīka nikam nasacīt, ka jī nūslleicynuoja un apsūlēja samoksuot. Viltinīks vēl sajēmja nu zvejnīku treis symti rubļu un aizguoja uz sovu sātu un dzeivuoja laimīgi.