5. A. 1537. A. Gari - Juone no S. Keibinīka Domopolē.

Dzeivuoja reizi veirs un sīva, veirs bīži braukuojia uz pilsātu, a tamā laikā pi juo sīvas guoja cyts veiryīts, juos bryugons. Veiram napatyka, ka sīva saīt ar cytu puisi, un šis nūsprīž sevī nūgyut bryugonu un nūsist. Vīnu reizi jis izzataisa uz piļsātu uz div' dīnom. Sīva vaicoj: "Kur brauksi?"

"Braukšu uz pīstuotni (staciju) un tikai pēc divejom dīnom tikšu atpakaļ."

"Brauc laimīgs, veiriņ!" - pasoka sīva um pasauc pi sevis bryugonu.

Veirs nabrauc vys uz piļsātu, bet pēc nagara laiciņa grīžās atpakaļ un atrūn bryugonu pi sīvas. Jū sajem lelas dusmas, pagyun mītu un nūsyt sīvas bryugonu uz bolsa. Kū nyu darīt? Myrūni tok nadreikst turēt sātā. Sabrūs beja kuozas, jis līk myrūni uz placim, aizstīp uz kuozu sātu, nūlīk jū pi vuortim, īīt pats ustobā un soka: "Īdūdit man izdzert treis spaņus ols! Juo nadūsit, es pi vuortim tyuliņ nūmieršu!"

"Mierst vīn!" smejas īreibušī kuozinīki, "cik daudzi ols gon tev nikas nadūs."

Jis tyuliņ apsagrīž un izīt nu ustobas. Pēc puors stundem kuozinīki īguodoj par ols prasītuoju un jūkudamīs īt vārtūs, voi byus nūmirs. Vysim par nagaidījumu redz : pi vuortim guļ nadzeivs cylvāks. Kū nyu darīs? Vajag kur navīn likt myrūni. Kuozu sātas saiminīkam beja vīns vacs klepers zyrgs kurs naktīs staiguoja uz sābru pajumti auzas ēst. Atvad tū kleperi zyrgu, izsādynoj myrūni mugurā, īpyn juo rūkas zyrgam krēpēs, lai nanūkreit zemē, un padzan zyrgu uz sābru kula pusi. Klepers pamozam aizīt, suoc ēst auzas. Kulā sābri kyu]a rudzus, pasaver pa kula durovom, ka pajumtē zvrgs ād auzas, un klīdz: "Voi tu brauksi prūjom, pīdzērs kuoznīk? Kuo tu te kyukoj zyrgam mugorā? Brauc dreižuok prūjom, cytaidi mes tevi nūsukuosim ar spriguļim."

Klepers tikai ād auzas - kas jam par bādu atstuot auzas? Klaiguoja, klaiguoja kyalēji - redz, ka nikas naizīt. Saiminīks izskrīn ar sprigulu, kai mat puišam par golvu, tys nu zyrga zernē un beigts. Kū nyu darīt ar myrūni? Nūsabeist vecs, nazyna, kur myrūni nūglobuot. Tur natuoļi beja azars, jis pajem myrūni, aiznas uz azara molu, īlīk zvejnīka laiviņā, īdūd ierklus rūkuos un pagryuž uz azara. Reitā atīt zvejnīks - redz: cyts pajēmis juo laivu izzadzins uz azara un sēd laivā.

"Dzen šur laivu," klīdz zvejnīks, "nalobais, dzeņ šur laivu! Juo nadzeisi, es tev ar ierklu golvu puoršmaukšu!" lomuojas zvejnīks, bet laiva kai stuov, tai stuov uz vītas.

Zvejnīks pajem ierklu, nūsvīž drēbes un maun pēc laivas, damaun pi laivas, ka guož jam par golvu, tys par reizi īzzaguož laivā. Atvalk zvejnīks laivu leidz molai - redz : beigts cylvāks laivā. Zvejnīku apjem bāda, jis daudzi nadūmuodams ībuož myrūni kryumā un zvejoj zivis pa azaru. Pa azara molu īt karaveirs, redz: kryumūs jauni zuoboki, a jam bejuši jau vysā vaci. Suoc jis maukt zuobokus myrūņam nu kuojom, bet navar nūmaukt: zuoboki pīsoluši pi kuojom, bejuse pasolta rudiņa nakts. Jis pajem un nūgrīž kuojas ar vysim zuobokim, ībuož kulē un īt tuoļuok. Vokors - karaveirs prosās pi vīna saiminīka uz naktsmuojam, saiminīks nagrib pījemt: asūt pašim moz vītas un reitu bēres. Šis kod kukņē kaidā kaktiņā puorgulēšūt, lai tikai īlaižūt, asūt stypri nūsaguojīs, stuosta karaveirs. Īlaiž jū kukņē, jis atsylda myrūņa kuojas un izvalk nu zuobokim. Tūs zuobokus apvalk sev kuojuos, a myrūņa kuojas ībuož sovūs sapleisušūs zuobokūs. Aizīt uz klēti, tī sataisīts bēru golds, pīlykts vysaidu ēdīņu, šķierstā guļ nūmyrušais. Jis attaisa šķierstu, dalīk vīnu zuoboku pi golvas, ūtru izlīk uz kuojom, ībuož myrūņam dasu zūbūs, sagrūza ēdīņus uz golda, pībuož pylnu kuli vysa kuo, līk placūs un aizīt. Reitā pīsaceļ saiminīki, - atīt uz kukņi: karaveira nava. Īīt klētī - redz: vīna kuoja zuobokā pīslīta pi myrūņa golvas, ūtra pi kuojom, dasa zūbūs, nu golda daudz kas nūjemts. Zeimoj : myrūns ir pīsacēlīs, apēds karaveiri, kuojas vīn palykušas. Nikam nikuo nasacīdami jī īlīk karaveira kuojas škierstā, aizsyt škierstu, lai nikas naīrauga, ka myrūns ir apēdis cylvāku. Sasalosa bērinīki, myrūni aizvad uz kopim un pagloboj, bet karaveirs vēl šudin staigoj jaunajūs bryugona zuobokūs.