6. A. 1537. 1600. Skolnieks V. Juoņins Pustiņas pag. N. Rancāna kr.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi gudri, trešais muļķītis, Juons vuordā. Dzeivuoja vysi treis bruoļi saticīgi sovā storpā. Vīnu vosoru pīsēja jī daudz zierņu. Radz bruoļi, kai nu kotras nakts zierņi vysi izbroduoti un izrauti. Nūrunuoja jī, lai īt naktī Juons un sorgoj zierņus. Pajēma jis ciervi un aizīt sorguot zierņus.. Sēd jis sēd pa nakti - radz, kai nazkas īt bolts. Jis kai syta ar ciervi, tai i nūsyta. Atnesja uz muojom i soka bruoļim, kal nūsyta zogļu. Pasaver gudrī bruoļi - radz, ka muļķis ira nūsitis popu. Palyka viņim bais. Pajēma un nūglobuoja jī popu pogrobā zem greidos.

Utrā reitā popa sīva un popalāni meklej vysur popu - soka, ka ira pazudis pa nakti. Muļķis i posoka popalānim, ka viņš šūnakt nūsyta popu un paglobuoja jū pogrobā zenv greidas. Gudrī bruoļi izdzierd, ka popalāni atīs mekIēt popu, pajem jū nugloboj cytā vītā un pogrobā īlīk nūkautu uozi.

Atīt popalāni un soka Juoņam, lai ruoda, kaids pops tur viņam ira. Īlein pogrobā Juons un prosa popalāniim: "Popalāni, popalāni, voi jyusu tāvs ar rogim?"

"Nu, kū tu tur muldi, velc uorā!"

"Popalāni, popalāni, jyusu tāvs ar ast?"

"Velc uorā, namuldi!" klīdz jam popalāni.

"Popalāni, popalāni, jyusu tāvs ar četrom kuojom?"

Velc tu dreižuok uorā," klīdz jam popalāni.

"Popalāni, popalāni, jyusu tāvs ar buordu?"

"Nu ja, veIc tikai uorā!"

Izvalk Juons nu pogroba uozi. Nusalomoj popalāni, un aizīt prūjom. Gudrī bruoļi līk Juonim, lai jis pajam popu un aiznas kaut kur. Pajam Juons popu un īt, kur acis radz. Īt jis, it radz, kai vīns cylvāks ar zemi un tyrumā skraida kumeļš. Pajam Juonis un nūker kumeļu, īsadynoj jimā popu un palaiž jū. Īraug saiminīks, kai pops juoj uz jo kumeļa, un kai dūd tam ar puotogas kuotu pa golvu, tys; i nūkreit zemē.

"Radzu, radzu, popu nūsiti," klīdz Juons.

"Kū grib; tū jem", soka jam saiminīks, "tykai nikam nasoki

ka es nūsytu popu."

"Apber jū ar zaltu, kab jū nimoz naredzētu, tūreiz nikam nateikšu."

Apbēra saiminīks popu ar zaltu, tai ka juo nimoz naredzēja. Salasīja jis zaltu, pajēma popu uz placim un aizguoja tuoļuok. Īt jis, īt - radz, ka bišķūpis losa nu bitem madu. Zam vīnam kūkam stuov lels kubuls; ar madu. Juons pajēma popu un pastotēja pi kubula, rūkas nūlaida kubulā. Biškūpis dūmuoja, ka pops ar rūkom ād madu. Jis kai dūd popam ar puornīcu pa- golvu, kai pops nūveļas vīn zemē.

"Radzu, radzu, popu nūsiti!" klīdz Juons, izskrējis nu kryuma. "Kū grib, tū jem, tikai nikam nasoki."

"Apber jū ar zaltu, kab jū pavysam naradzātu."

Apbēra ar. Salasīja Juons naudu, pajēma popu uz placim un aizguoja tuoļuok. Guoja jis, guoja - atguoja da vīnai upei. Radz, ka upes molā stuov zvejnīku laiva. Pajēmja jis atraisēja laivu, īsādynuoja jimā popu un palaida laivu, tei aizpeldēja. Zvejnīki radz, ka pops aizdzan laivu. Jī sādās citā laivā un brauc popam pakaļ. Pībraukuši vīns kai gryuda ar ierkli popu, tys i upē īškā i nūsleika.

"Radzu, radzu, popu nūsleicinuojāt," klīdza muļķis, izskrējis nu kryuma.

"Jem, kū gribi nu mums, tikai nikam nasoki," soka jīm zvejnīki.

"Daberat man malsu ar zalta naudu un tūreiz es nikam nateikšu."

Dabēra jam maisu ar zaltu, pajēma Juons maisu uz placim un aizguoja uz muojom. Bruoļi breinās, kur Juons jēmis tik daudz zalta.

"A vot," soka Juons, "pajēmu popu, aiznesu pilsātā un puor devu. A popi tagad jūti duorgi, redzit cik zalta par viņu dabūju." Izdzierduši itū, bruoļi par vīnu nakti apkova kādus pīcus popus un aizveda pilsātā puordūt. Jūs īraudzējusi policija tyuleņ jēma cīti un īsādynuoja jūs obus uz visu myužu cītumā.

Jaunuokais bruols palyka vīns pats muojuos. Dzeivuoja ļūti

boguoti. Pajēma sev skaistu sīvu, pīdzeivuoja daudz bārnu, un pa vacam paradumam sēja daudz zierņu.