7. A. 1537. 327. 1653. M. Garkolne no 76 g. vecās Īvas Staleidzānes Atašienē.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi beja gudri, trešais muļķīts. Tāvs jau beja nūmiris, bet vacuo muote vēļ dzeiva. Vacuokī bruoļi beja apsaprecējuši un guoja dorbūs, bet muļķīts vys: sēdēja uz cepļa un nikuo nadarīja. Vadaklas atstuoj muļķam un muotei kū est, muļķis vīns pats vysu izād un muotei napamat. Atīt vacuokī bruoļi nu dorba un muote žāluojas, ka muļķīts nadevja jai ēst. Bruoļi suoc buort muļķīti, bet muļķīts sēd uz cepļa un nasaklausa pavysam, kū bruoļi runoj. Vīnu reizi bruoļi ar sīvom aizguoja uz teirumu dorbā un muļķīšam ar muoti atstuoja kū ēst. Muļķīts nūkuopja nu cepļa un izēdja vysu putru. Muote soka: "Īdūd man, dēliņ, ēst'!"

Muļķīts aizskrēja uz klēti, pīgruobja myltu, pītaisīja meikles un gryuž muotei koklā meikli. Muote klīdzja, klīdzja un nūmyra, bet muļķīts izkuopja uz cepļa un sēd. Atguoja bruoļi nu teiruma un muļķīts klīdz: "Redzit, kai es muoti pībaruoju!"

Bruoļi redz, ka muote nūmyruse, un soka: "Nyu jo nūmierdēji muoti, pats ari pagloboj!"

Ūtrā dīnā mīstiņā beja tiergs. Reitā ceļās muļķīts, īlyka muoti ratiņūs, aizvedja uz mīstiņu, pakuoŗa jai uz rūkas kringeļu viertini un pastatīja uz tierga, bet pats nūstuoja par gobolu molā un verās. Pīīt pi ratiņim vīns kungs un soka: "Puordūd tu tūs kringeļus!"

Puordevēja nikuo naatbild. Ūtru reizi kungs soka: "Puordūd tu tūs kringeļus!"

Puordevēja nikuo naatbild. Trešū reizi kungs soka: "Puordūd tu tūs kringeļus!"

Puordevēja nikuo naatbild. Sasadusmuoja kungs un pagryudja vecīti ar vāzdu. Ratiņi apsaguozja un vecīte izzaguozja. Muļķīts pīskrēja kluot un klīdz : "Ļautini, ļautini ! Munu muoti nūsyta kungs!"

"Es nanūsytu, es tikai drusku pagryužu," soka kungs. Saskrēja ļauds un vysi nūsprīdja, ka kungs nūsyta vecīti.

"Jo dūsi symtu rubļu, tad palaisšu vaļā," soka muļķīts.

Kungs izvylka symtu rubļu, samoksuoja un aizguoja, bet muļķīts īlyka muoti rotūs, aizvedja uz kopim, paglobuoja un, atguojis uz sātu, sēd otkon uz cepļa. Vokorā atguoja bruoļi nu darba un prosa nu muļķīša: "Vai apglobuoji muoti?"

Puordevu!" atbildeja muļķīts, "jo byutu bejuse jaunuoka,

byutu symti pīci, seši dabuojis, bet kai vaca, tikai symtu rubļu sajēmu!"

"Ej, ej, napļuopoj!" soka bruoļi.

"Pasaverit, še nauda, kuru sajēmu," soka muļķīts un paruodīja bruoļim symtu rubļu.

Bruoļi paticēja, ka muļķis ir puordevis muoti, un runoj so storpā: "Mums nauda vajadzīga, nūkausim savas sīvas, aizvessim uz tierga un puordūsim!"

Kai runuoja, tai izdarīja. Nūkova bruoļi sovas sīvas, atguldynuoja rotūs, apsedzja ar pologim un aizvedja uz tiergu. Tiergā bruoļus sajēmja un īsadynuoja cītumā. "Par kū jyus sīvas nūkovāt?" prosa nu bruo]im.

"Myusus bruoļs pamuocīja, nūstuostīja, ka tiergā nabašnīki asūt duorgi," atbildēja bruoļi. Dabuoja muļķa un arī pīsadynu cītumā kūpā ar bruoļim.

"Muļķi jvus!" soka mujķīts, "navarējāt pagaidīt, cikom sīvas pašas nūmiers un tad puordūt! Tagad man navainīgam juosēd ar jyusim!"

Atguoja vakors. Cītuma sorgi aizmyga. Muļķīts izjēmja durovas nu endžem un soka uz bruo]im: "Īsim prūjom! Kuo mes te sēdēsim?"

Muļķīts lyka durovas uz placim un nas. Bruoļi īt pakaļ un soka: "Nanes tu tūs durovu!"

"Jā, gudri jyus, lai sorgi otkon īlīk durovas un myusus otkon īsādynoj," atbildēja muļķīts. Tai jī guoja, guoja un īguoja vīnā ustabiņā pasaprasīt puorgulēt. Izguoja rasna buoba, kura beja rogona, un prosa: "Cik ir jyusu?"

"Mes treis bruoļi," atbildēja muļķīts.

"Gulit te pat namiņā!" soka rogona. Bruoļi atsagula un aizmyga, bet muļķīts redzēja, kur jī patykuši, un naguļ.

Rogonai beja treis meitas. Vokorā rogona soka vacuokajai

meitai: "Namiņā ir treis zūsis, reit reitā tu izkurinoj cepli un izcep vīnu man brūkastem!"

"Labi, izcepšu," atbildēja meita. Muļķits tū vysu dzierdēja. Reitā rogonas meita izkurynuoja cepli, izguoja namiņā un soka: "Nu, leinit uorā vīns!"

Bruoļi pasamūda un prosa: "Kas tur taids ir?"

"Gulit, gulit jyus, es aizīšu," atbildēja muļķīts.

Īguoja muļķīts ustobā un rogonas smeita soka: "Nu gulstīs uz luopstas, lai es tevi izcapu!"

"Paruodi, kai gulēt," prosa muļķīts.

Rogonas meita atsagula uz luopstas un ruoda, bet muļļķīts gyva luopstu, īsvīdja rogonas meitu ceplī un pats īskrēja namiņā un guļ. Rogona pīsacēļa un sauc meitas padūt zūsi, bet, nasasaukuse, soka: "Nu paguli, tu jau šūreit pastruoduoji, es paša izvylkšu!"

Izvylka rogona nu cepļa sovu meitu un apēdja. Ūtrā vokorā rogona soka vyduskajai meitai: "Namiņā ir divi zūsis, tu reit reitā izkurinoj cepli un izcep vīnu maņ brūkastem!" Reitā meita izkurinuoja cepli, izguoja namiņā un soka: "Nu, leinit uorā vīns!"

Otkon muļķīts soka bruoļim: "Gulit, gulit, es īšu!"

Īguoja muļķīts ustobā un rogonas meita soka: "Nu, gulstīs uz luopstas, lai es tevi izcapu!"

"Paruodi, kai gulēt," prosa muļķīts.

Rogonas meita atsagula uz luopstas un ruoda, bet muļķīts gyva luopstu,

īsvīdja rogonas meitu ceplī un pats īskrēja namiņā un guļ. Rogona pīsacēļa

un sauc meitas padūt zūsi, bet, nasasaukuse, soka: "Nu paguli, tu jau šūreit pastruoduoji, es paša izvylkšu.

Izvylka rogona nu cepļa sovu meitu un apēdja. Trešā vokorā rogona soka jaunuokajai meitai: "Namiņā ir vīna zūss, tu reit izkurinoj cepli un izcep man brūkastem!"

Reitā meita izkurinuoja cepli, izguoja namiņā un soka: "Nu, leiņ uorā!"

Otkon muļķītis soka bruoļim: "Gulit, gulit, es īšu!"

Īguoja mujķīts ustobā uņ rogonas meita soka: "Nu, gulstīs uz luopstas, lai es tevi izcapu!"

"Paruodi, kai gulēt," prosa muļķīts.

Rogonas meita atsagula uz luopsts un ruoda, bet muļķītis gyva luopstu, īsvīdja rogonas meitu ceplī un pats īskrēja namiņā un guļ. Rogona pīsacēļa un sauc meitas padūt zūsi, bet, nasasaukuse, soka: "Nu, paguli, tu jau šūreit pastruoduoji, es paša izvylkšu!"

Izvylka rogona nu cepļa sovu meitu un ād. Ēdja, ēdja un īsavēŗa uz izcapušuo piersta sovas jaunuokuos meitas gradzynu. Skraidīja, skraidīja rogona pa ustobom, saucja, saucja, bet meitu nasasaucja; tad, izskrējuse namiņā, soka: "Caur jyusim es sovas meitas apēžu, tagad jyusus dzeivus apēsšu!"

"Nu, nu, naaizarej!" soka muļķīts.

"Varbyut, pasalauzsim!" prosa rogona. "Varim!" atbildēja muļķīts.

Papyutja rogona un pasataisīja lels placis. Spākuojās, spākuojas muļķīts ar rogonu, mynuos, mynuos un pasvīdja rogonu pi zemes. Tad ar kuoju pīspīdja rogonas vīnu kuoju, aiz ūtruos pajēmja ar rūkom, puorplēsja rogonu pa pusei, lyka dunovas un pus rogonas uz placim un īt ar bruoļim tuoļuok.

"Svīd zemē, nanes tu juos tik gryutas!" soka bruoļi.

"Ja, pyrmū reizi arī jyus tū pašu sacījāt par durovom un durovas izgluobja; tagad gribi, lai rogonas obu puses saītu kūpā, jei atsadzeivynuotu un myususs dzeivus apāstu!" atbildēja muļķīts.

Guoja, guoja bruoļi un īguoja mežā. Jau beja vokors. Bruoļi atroda lelu, lelu zoruotu egli, īkuopja paši eglē, izcēļa durovas un pus rogonas un sēd. Pusnaktīs pi egles sabraucja divpadsmit laupītuoji ar divpadsmit zyrgim un vysaidu duorgu montu un suoka vuorēt vakariņas. Bruoļi sēd ni dzeivi ni myruši eglē, bet muļķīts paklušiņam soka: "Vai, bruolīši, kaida gryuta rogona, es navaru nūturēt!"

"Mes paleidzēsim paturēt,!" atbildēja bruoļi. Muļķīts grūzīja, grūzīja pus rogonu un kai svīdja zemē, taisni ar golvu laupītuoju kotlā. Yudeņs nu kotla izzalēja, guņs apdzysa, laupītuoji nūsabeida un laidjās bēgt. Vīns laupītuojs palyka un verās. Muļķīts nūlēcja nu egles, pīskrēja pi laupītuoja un šoka: "Kas tovai mēlei?"

Laupītuojs izkuora mēli, muļķīts pa tū liku gyva un izruovja laupītuojam mēli. Laupītuojs dzanās pēc cytitm laupītuojim pakaļ un grib pasacīt, ka nav kuo beitīs, bet jam bez mlēles izzskaņ na vuordi, bet: "Blu-blu-blu!"

Cyti laupītuoji izdzierduši taidus vuordus, dūmuoja, ka valns dzanās pakaļ un vys bāg. Muļķīts sāduos ar broļim laupītuoju zyrgūš, pajēmja vysu montu atbraucja uz sātu un dzeivoj. Nu tuo laika broļi puorstuoja saukt sovu bruoļi par muļķi.