1. A. 1539. Huebšmaņu Edžus Zaļeniekos. Jkr. V. 3l. L. P. VII, II, 25, 3. 12.

Vienā pavasara rītā strādāja zemnieciņš, uzcītīgi ardams ceļmalā. Viņa nodzītais zirdziņš vairs nemaz negrib iet ap launaga laiku, un tik ar lieliem negaliem ir vēl padzenams uz priekšu. .Arājs, apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties, ierauga braucam lielkungu. Te zemnieciņam šaujas prātā joks: viņš ceļos nometies, liekas ko meklējam. Lielskungs, gaŗām braukdams, redz, ka zemnieciņš izņem no patlaban izmestajiem zirga mēsliem spožu dalderi un, to apskatījis, smīnēdams iebāž kulē. Viņš izbrīnējies prasa: "Kā tur ticis dalderis?"

"Jā, redziet, cienīgs lielskungs," saka zemnieciņš, "man ar saimniecību negrib un negrib iet uz priekšu; ja man nebūtu šā labā zirdziņa, tad jau ne maizes kumosa man nebūtu. Viņš izsviež mēslojot katru reizi dalderi līdzi."

Šie vārdi bija kā uguns pakulās, lielkungam deg pēc zirģeļa. Viņš domā: "Ja zirgelis, pie zemnieka slikti mizdams, dod dalderi, tad pie pilnas siles tas dos 10 daldeŗu."

Lielskungs prasa zemnieķelim, vai tas negribot pārdot zirģeli? Tas par to negrib ne dzirdēt, bet kad lielskungs viņam pārlieku virsū mācas, tas atdod tam zirģeli par sieku naudas. Lielskungs liek zirģeli pārvest uz muižu un salūdz daudz augstu kungu, lai tie apbrīnotu viņa daldeŗu zirģeli. Viesi, stallī sanākuši lielā skaitā, gaida ziņkārīgi un nepacietīgi uz acumirkļa, kur zirdziņš sāks birdināt daldeŗus. Kungiem arī nav ilgi jāgaida, labi paēdušais zirģelis izmet mēslus, bet - tavu brīnumu! - nav un nav daldeŗu. Kungs un viesi saskaišas un pēdējie izklīst dusmīgi.

Kungs sabozies dodas uz otru rītu, labu nūju rokā, uz zemnieka mājām, lai viņu pārmācītu. Rijā ieejot, kungs redz: zemnieks sēž mierīgi, tam priekšā katliņš, kuŗā vārās ūdens, uguns nesildīts. Kungs aizmirst pavisam savu nodomu un vēlas nopirkt brīnīšķīgo katliņu, ko tam zemnieks beigās atdod par sieku naudas. Lielskungs atkal salūdz viesus; bet tie, velti izgaidījušies katliņu vārāmies ,aizbrauc vēl dusmīgāki, nekā pirmo reizi.

Tagad nu kungs bija tik dusmīgs, ka vai no ādas sprāga, skrēja uz zemnieka mājeli, lai varētu pārmācīt viltnieku. Lielskungs, pienācis pie rijas, dzird, ka zemnieks baŗas ar savu sievu, ka visa rija skan. Rijā ienācis, viņš nogaida, kamēr sapikotie beigtu bārties. Bet kas nu? Tas bija tik tas ievads, beigas bija jo briesmīgas. Zemnieks, sakaitināts par sievas bezkaunību, pakampj lielu dunci un iegrūž to sievai sānos. Tā saļimst! Lielkungs, sabijies, sāk bļaut uz zemnieka, ko tas esot padarījis. Bet šis tik skaļi iesmejas, paņem kādu stabulīti, pieliek to sievai pie mutes, iepūš tai dvašu - un sieva uzceļas spirgta, vesela. Lielskungs nu par visu negalu grib pirkt! brīnišķīgo stabulīti, lai varētu pārmācīt savu dusmu pūci. Galā arī atdod zemnieks stabulīti par sieku naudas.

Lielskungs nu trešu reizi salūdz viesus un noduŗ savu sievu viņiem klāt esot. Sapulcējušies iztrūksts par tādu slepkavību, bet lielskungs tik pasmīn un pūš savai sievai dvašu nāsīs. Tomēr, kā ļaudis teic, viņa neesot vis uzcēlusies, bet kungs aizdzīts uz to riju, kur tam neticies vis iet (Sibiriju).

Tā nu nāca mūsu zemnieciņš pie bagātības un zināja izsargāties no lielkunga bardzības. Ne zirgs, ne katliņš, ne stabulīte nebija burvīgi. Dalderi bija pats zemnieks ielicis zirga mēslos, katliņu bija darījis vārošu, tai ielikdams nokaitušas dzelzis, stabulīti par burvīgu un dūrienu par nekaitīgu darījis, piesiedams sievai pie sāniem ar asinim pildītu pūsli un viņu pašu nemaz neaiķerdams ar dunci.