2. A. 1539. Skolnieks V. Kļaviņš no V. Freimanes Bauskā. K. Corbika kr.

Vienreiz dzīvojis vecs vecītis ar vecenīti. Viņam cits nekas vairāk nebijis, kā tikai veca, balta, stipri noliesējuši ķēve, ar ko tas braucis peļņās. Vienu dienu viņš ļoti priecīgs pārbraucis mājā, jo bija nopelnījis veselu sidraba rubuli. Lai savu peļņu nepazaudētu, viņš naudu ielicis zirgu ēdināmā tarbā, aizsējis cieti un pakāris uz vadža, kabatas viņam nav bijis.

Otrā rītā, kā jau parasts, vecītis gājis ēdināt savu ķēvi. Viņš paņēmis ēdināmo tarbu, iebēris auzas un uzmaucis to ķēvei kaklā. Pēc kāda laika viņš tikai atcerējies, ka ielicis tarbā savu sudraba rubuli. Skriešus tas steidzies uz stalli pēc savas naudas. Bet bijis jau par vēlu. Pa to laiku ķēve auzas ar visu naudu bija apēdusi. Vecais zemnieks nu palicis &127;oti bēdīgs un visādi gudrojis, kā lai dabūn atpakaļ savu nedēļas peļņu. Beidzot sieva viņam teikusi, lai tik šis tagad ķēvi labi uzmanot, gan jau ķēve to rubuli atkal izmetīšot. Šis nu tā arī darījis. - Gaidījis vienu dienu, gaidījis otru, bet no rubuļa ne vēsts.

Vienu dienu gadījies braukt gaŗām pašam ķēniņam. Redzēdams veco ap savu ķēvi tā rīkojamies, ķēniņš vaicājis, ko šis tur darot. Vecītis sācis stāstīt, ka viņam esot tāda ķēve, kas metot sudraba rubuļus. Līdz ko šis tos vārdus izteicis, ķēve cēlusi asti un izmetusi apēsto sudraba rubuli: Vecītis no lieliem priekiem uz augšu vien lēcis. Ķēniņš, to redzēdams, ļoti izbrīnējies. Viņš aplūkojis ķēvi no visām pusēm, tomēr viņa tāda pati izskatījusies, kā viņa paša ķēves - tikai mazliet vājāka. Ķēniņš nu piesolījis daudz naudas, lai tikai viņam pārdodot ķēvi. Vecītis nu gan dikti negribējis ķēvi pārdot, bet tomēr beidzot arī pārdevis. Ķēniņiš viņam labi samaksājis un gājis priecīgi mājā. Vispirms viņš gribējis savu brīnišķīgo ķēvi parādīt savai sievai. Viņš gaidījis vienu dienu, gaidījis otru dienu, bet no sudraba rubuļiem ne smakas. Šis nu par to vareni sadusmojies. Arī sieva plijusies virsū, :lai tikai prasot no veča naudu atpakaļ.

Ķēniņš paņēmis ķēvi un gājis atpakaļ, pie vecīša. Abi vecie.

redzēdami ķēniņu nākam, varen nobijušies. Pašlaik vecīte vārījusi taukus un nolikusi grāpi ar taukiem uz grīdas. Tauki pēc nocelšanas no pavārda vēl ilgi vārījušies, burbuļojuši. Ķēniņš, to redzēdams, ļoti izbrīnējies un par ķēvi pavisam piemirsis. Viņš piesolījis daudz naudas, lai tikai pārdodot viņam grāpīti, kas bez uguns vāroties. Vecais gan negribējis pārdot, bet sieva plijusies virsū, lai tikai pārdodot. Beidzot šis arī pārdevis. Vecītim nu jau bijis daudz naudas.

Ķēniņš priecīgs steidzies uz māju rādīt sievai brīnišķīgo grāpīti. Viņš salicis grāpītī visādas labas lietas un gaidījis, līdz tas sāks vārīties. Viss tomēr velti, grāpītis palicis tāds pats auksts, kā sākumā. Šis nu atkal noskaities. Arī sieva viņu dzinusi atpakaļ pie veča, lai tas atdotu izkrāpto naudu.

Vecie jau domājuši, ka nu slikti būs, tādēļ jau iepriekš sagatavojušies. Vecais ielicis sievas padusē cūkas pūsli ar asinim. Pēc tam savā starpā sarunājušies, ka viņš sākšot sist, tad lai viņa krītot zemē un izliekoties par beigtu. Ja nu šis sākšot pūst savā stabulē, tad lai viņa atkal ceļoties augšā. Tā sagatavojušies, abi vecie mierīgi gaidījuši ķēniņu.

Otrā dienā patiesi ķēniņš vareni pikts ieradies pie abiem vecajiem. Vecais nu norādījis uz savu sievu un teicis; ka tā esot pie Visa vainīga, jo pierunājusi veco ķēvi un grāpīti pārdot. Tūliņ viņš arī brucis sievai virsū un sācis to neganti dauzīt. Viņš ālēdamies pārplēsis ar asinim piepildīto cūkas pūsli. Tūliņ asinis šķīdušas pa visām malu malām. Sieva nokritusi zemē un izlikusies par beigtu. Ķēniņš nu varen nobijies. Vecais tikai atmetis ar roku un teicis, ka šis ātri atkal dabūšot savu veceni uz kājām. Ķēniņš nu palicis ļoti ziņkārīgs, jo ļoti gribējis redzēt, kā zemnieks uzmodinās savu sievu no ;miroņiem. Pa to laiku vecais sadabūjis vecu stabuli un sācis to pūst sievai pie pakaļas. Drīz vien vecene sākusi kustēties, līdz beidzot pavisam piecēlusies. Ķēniņš, to redzēdams, ar' vareni gribējis atpirkt brīnumu stabuli. Par stabuli viņš piesolījis lielu naudu. Pēc ilgas kaulēšanās arī vienojušies.

Nu ķēniņš pavisam priecīgs gājis mājā. Sieva atkal ķēniņam pārmetusi. Par tādu maisīšanos šā lietās, ķēniņš no tiesas noskaities un metis ar dūri sievai, ka tā bijusi uz vietas pagalam. Klāti stāvošie sulaiņi ļoti nobijušies, bet ķēniņš par viņu bailēm tikai pasmējies. Viņš paņēmis veco stabuli, pielicis to sievai pie pakaļas un sācis visā spēkā pūst'. Viņš izpūties pie viena gala, gan arī pie otra gala, bet sieva nemaz nepakustējusies. Ķēniņš, redzēdams, ka ir atkal piekrāpts, negājis vairs pie veča!

Tā kā vecītim nu bija daudz naudas, tad viņš lielā bagātībā pavadījis savu mūža vakaru.