3. A. 1539. A. Lerchs - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. L. P. II, 73, 38.

Vienai atraktnei bija dēls, ko ļaudis bija iesaukuši par muļķīti, Reiz atraikne sūta savu dēlu, izdaudzināto muļķīti, uz tirgu un piesaka tā: "Dēliņ, aizej uz tirgu un nopērc govi; tik apskaties labi, ka nenopērc kautkādu telīti, jo citādi ļaudis atkal apsmies tevi, teikdami: govi ,pirka, telīti pārveda "

Labi dēls, aiziet. Tirgū tas sastop vīru, kam govtene pie ratiem piesieta.

Dēls vaicā: "Saki, vīriņ, vai tā govs jeb telīte?" "Tā telīte, mans dēls."

"Nu, tad nevaru pirkt; citādi ļaudis apsmies mani, ka govi pirkdama telīti nopircis. Māte arī pukosies un tas man nepatīk."

Viņš aiziet pie citiem ratiem un atkal prasa: "Vai tā govs jeb telīte?"

Bet šinīs ratos nesēdēja vis godīgi ļaudis. Tie bija trīs laupītāji, kas pārdodamo telīti bija nospēruši. Līdz ko nu dēls tā vaicā, tie itin nevainīgi atbild: "Tā pieaugusi govs! Pērc vien dēls, ne tevi ļaudis izsmies, ne māte pukosies!"

Viņš nopērk. Bet māte, telīti ieraudzīdama, nikna: "Vai tev neteicu, lai telīti

nepērc. Ko nu ļaudis teiks, kur nu pienu dabūšu!"

Nekas, māmiņa, tie blēži mani piekrāpuši. Tā jau man uz ceļa izstāstīja, ka tie nekādi godīgi ļaudis neesot bijuši. Lai, lai, gan viņiem atmaksāšu. Rītu izvāri pusdienu četriem un gaidi tik mājā ! "

No rīta dēls paņem mazus bērnu rateļus, iejūdz divus jērus un aizbrauc uz tirgu, ka nograb vien. Tirgū tas nopērk pusmārciņu gaļas, ieliek rateļos un brauc uz māju. Trīs laupītāji, tādus brīnumus redzēdami, uzprasa dēlam: "Kas tie par brīnumu auneļiem?"

"Jā, ciemiņi, tie auneļi daudz brīnišķīgāki nekā jūsu vakarējā govs. Redziet, te man pusmārciņa gaļas; bet kad palaidīšu jērus vaļā, tie pāries kā vēji mājā un acumirklī izvārīs no pusmārciņas gaļas četriem ko ēst."

"Vai patiesi? Mēs iesim līdz, lai savām acim to redzam."

"Labi, labi, varat nākt."

Jērus nu palaiž vaļā; tie pārskrien, kūleņus mezdami mājā, un dēls ar laupītājiem seko pakaļ. Pāriet mājā - mātei pusdiena jau gatava.

"Nu, vai neteicu, kā jēri acumirklī pusdienu izvārīs? Sēdīsimies tik nu klāt, lai baudam, un redzaun, ko tādi no pusmārciņas spēj izvārīt - četriem un vēl atliksies."

Jā, paēd visi četri un vēl atliek lielais pods, To redzēdami, laupītāji vējā; lal pārdodot jērus, lai pārdodot!"

"Kādēļ ne? Maksājiet man to naudu, ko vakar jums samaksāju par govi, tad tūlīt."

Labi, laupītāji ar mieru. Tie paņem jērus un aiziet.

"Vai neteicu, māmiņa, ka to laupītājiem, blēžiem, atmaksāšu. Nu, redzi, tagad govtene tikpat, kā par velti. Bet nu tikai viena lieta. Ja laupītāji atradīs, ka jēri nejēdz pusdienu vārīt, tie steigsies atpakaļ un sāks mūs pīnēt. Tomēr nekas. Tu ielej pūslī asinis un pasieni apakš krekla. Ja viņi atnāktu atpakaļ, tad griezīšu vainu uz tevi, ka negribēji viņiem jērus novēlēt, neļāvi man jēra vārdus teikt, ne arī pamācīt, kas jēriem jāsaka, lai pusdienu vārītu. Es izlikšos pikts un sitīšu tev par pūsli. Tu nokrīti gar zemi un izliecies par nosistu. To darot, paķeršu savu nūjiņu, pačukstēšu kādus vārdus un iestāstīšu, ka ar nūjiņas spēku spēju asinis apturēt un mirušus uzmodināt. Viņi tam ticēs un tad būs labi."

Dēlam bija taisnība. Laupītāji no rīta klāt, asas lietas rokā un dēlam virsū: kādēļ tik esot viņus piekrāpis? Ne jēri rateļu lāga velkot, ne pusdienas vārot.

"Ne, ciemiņi, tur māte vainīga. Par ko viņa man neļāva tos vārdus pamācīt, kas jēriem jāsaka. Ak tu tāda vecene! Gāzīšu, lai uz vietu paliek!"

To sakot, dēls pieskrien mātei klāt un gāž par pūsli. Asinis verd auma]ām, māte gar zemi. Laupītāji nu vairs nedusmojas, viņi tik smejas, sacīdami: "Nieku jēru dēļ nosita māti. Tikpat, kas tad mums nu vajadzīgos vārdus pamācīs?"

"Tā ir gan, es arī tos vārdus īsti nemāku. Ko nu? Bet ja apsolaties mums nekā nedarīt, tad atkal atdzīvināšu māti. Man ir tāda nūja, ar kuŗu atdzīvina katru mironi."

Laupītāji apsolās. Dēls paņem nūju, pabiksta māti, un re, māte dzīva. To redzēdami, laupītāji par varu, lai atdodot jēru vietā labāk nūju. Dēls arī atdod.

Laupītāji nu pāriet mājā, nokauj savas sievas un grib nūjas spēku izmēģināt. Bet sievas neceļas vairs. Tagad laupītāji zili melni pie dēļa atpakaļ: kādēļ esot piekrāpis? Esot nokāvuši sievas, raudzījuši atdzīvināt, bet nekā.

"Ciemiņi! es nu jūs krāptu! Vai tad vārdus arī mākat, kas nūjai jāsaka, lai miroņi atdzīvinātos?"

"Ne, kas tad mums būtu tos mācījis?"

"Nu, tebe, tad nesakait, ka jūs esmu piekrāpis! Nākait pagrabā, lai nūjas vārdus izmācu. Te augšā nevar iemācīt."

Dēls ieved laupītājus pagrabā. Bet līdz ko šie pagrabā, tad dēls klaukt! aizcērt pagraba durvis un ieslēdz blēžus kā spostā. Māte aizskrien uz kaimiņiem un sasauc palīgus. Tagad laupītāji reiz bija rokā un dabūja to, ko gadiem bija pelnījuši. Bet no tās dienas ļaudis nekad nesauca vairs atraiknes dēlu par muļķi.