5. A. 1539. Skolnieks J. Gross no 83. g. veca J. Švāņa, kas pasaku dzirdējis Jelgavā turku kaŗa laikā. J. Corbika kr.

Vienā rītā, tā ap launaga laiku, kāds zemnieks ved savu zirdziņu pie kalēja. Te ierauga: brauc lielskungs ar diviem zirgiem pakaļ. Zemniekam tūlīt joki prātā. Tas paliek zirdziņam divi dalderi apakš astes. Kā zirgs paceltu asti, tā daldeŗi birtu aukā. Tikko nu lielskungs klāt, zemnieks pakutina zirgu un tam aste gaisā, pie tam daldeŗi izbirst uz ceļa. Lielkungam, to redzot, uguns pakulās - lai pārdodot zirģeli viņam. Zemnieks negrib, negrib, bet kad lielskungs sola simtu daldeŗu, atdod arī šim zirģeli.

Lielskungs nu ļoti priecīgs. Tas salūdz daudz augstu kungu, lai šie nu apbrīnotu viņa zirgu. Iegājuši visi stallī, kur lielskungs paklājis palagu, lai visi redz, ka viņš nerunā niekus. Gaida, gaida - zirģelis gan met mēslus, bet daldeŗu nav. Nu visi paliek dusmīgi, bet kungs aizskrien pie zemnieka, lai to par tādu bezkaunību pārmācītu:

Bet zemnieks .jau visu to paredzējis un tāpēc saka savai sievai: "Vaidzi, siev, še apsien šīs asiņu desas ap kaklu. Kad atnāks lielskungs, mēs sāksim strīdēties, un es tev ieduršu kaklā. Tu izliecies par beigtu, tad es paņemšu kokli un sākšu koklēt. Tad tu celies augšā un sāc dancot."

Pienāk lielskungs un saka: "Vaidzi, tu jau mani esi ļoti piešmaucis."

Bet zemnieks tūlīt pretī: "Jā, redziet, cienīgs lielskungs, pie jums tur laikam tā lupte citāda, un varbūt jūs nemākat zirgu ēdināt."

Bet lielskungs nav pierunājams, lai nākot tik šim līdz uz muižu saņemt pērienu. Labi. Zemnieks saka sievai, lai tā padod viņam &127;kažoku, bet sieva vilcinās. Zemnieks ņem tūlīt dūci un duŗ sievu nost. Tā nokrīt gar zemi, un asinis plūst aumaļam. Lielskungs nu sāk kliegt uz zemnieku, kādu grēku tas padarījis. Zemnieks paņem kokli un sāk tik koklēt. Un līdz šis beidzis, ceļas sieva augšā un sāk dancot. Lielskungs nu kā traks uz kokli, lai tikai šim pārdodot. Labi. Zemnieks arī pārdod kokli par simtu daldeŗiem.

Lielskungs nu atkal grib mājā kokli izmēģināt. Tas pasauc savu sievu un dur šai ar dunci kaklā. Sieva noveļas, bet lielskungs tikai pasmejas. Paņēmis kokli, sāk koklēt un gaida, kad ciem&127;nāte sāks dancot, bet cienmāte guļ, kā gulējusi. Nu lielkungs speŗ vai zemes gaisā, noslēpj cienmāti un, paņēmis rungu, skrien pie zemnieka. Bet zemnieks jau iepriekš pasaka sievai: "Tu, sieviņ, nesabaidies no kunga. Es būšu dārzā, bet tu pasaki uz suņa, lai tas mani pasauc, un izdzen suni pa durvim laukā."

Pēc laiciņa lielskungs klāt un dusmīgs prasa pēc zieminieka. Sieva saka, ka tas esot dārzā, bet tūlīt viņš atnākšot. To teikusi, tā pasaka sunim: "lzej, Poģi, laukā un pasauc saimnieku šurpu."

Poģis iziet un pēc brīža nāk iekšā zemnieks, sacīdams: "Suns man teica, ka tu mani šeit meklējot. Kas labs man sakāms?"

Nu lielam kungam atkal visas dusmas vējā. Tas virsū kā pats

negals, lai šim pārdodot to gudro suni. Zemnieks ne par ko negrib pārdot savu suni, bet kad lielkungs pagalam uzmācas, pārdod arī viņu par simtu daldeŗiem. Lielskungs nu laimīgs ved suni mājā un grib ar savu gudro suni palielīties. Tas sasauc pilnu māju smalku muižnieku un saka uz suni: "Aizej, Poģi, un pasauc manu kambarsulaini."

Poģis ticis laukā, jož tik pa visām pļavām pie zemnieka atpakaļ. Smalkie kungi gaida, gaida, bet kad neviens nenāk, dikti sapiktojušies, atkal izklīst. Bet lielskungs ir par visiem piktāks. Tas pasauc divus vīrus sev līdz un visi iet pie zemnieka, lai to nogalinātu. Noiet turpu, grābj zemnieku ciet, iebāž to maisā un galu aizsien. Nu abi vīri ņem šo ar visu maisu uz muguras un nes uz upi slīcināt. To dienu bijusi svētdiena un ceļš šiem gājis gar baznīcu. Iekšā &127;audis lūguši Dievu, arī lielskungs ar nesējiem nosvieduši šo ar maisu zemē un gājuši baznīcā Dieva vārdu klausīties. Uz vienu joni zemnieks maisā sāk kliegt: "Es negribu! Es negribu!" Tuvumā zēns gana govis un prasa: "Kā tu negribi?"

"Man grib uzspiest precēt ķēniņa meitu, bet es viņu negribu," atbild zemnieks.

"Nu, tad laid mani savā vietā!"

"Labi, tikai palaid mani no šī maisa ārā."

Puika palaiž zemnieku no maisa ārā, bet pats ielien viņa vietā. Zemnieks itin mierīgi gana govis. Pa tam nesēji ar savu lielu kungu, Dievu pielūguši, ņem atkal maisu uz muguras, iemet upē un iet uz māju. Bet tavu brīnumu! - zemnieks itin mierīgi gana govis un smēķē pīpi.

"Kur tad tu te gadījies?" vaicā lielskungs.

"Are, cienīts lielskungs, lūk izdzinu šīs gotiņas no upes, bet vēl daudz upē palika."

"Nāc, rādi, kurā vietā. Vai man arī vēl atlika?"

Kā ta nu ne? Vajag piesiet kaklā tikai lielāku akmeni. Virsējās gotiņas es izdzinu, bet dibenā vēl daudz palika."

Lielskungs apsien lielu akmeni ap kaklu un dodas upē iekšā. Un tā i laukā nav vairs iznācis. Bet zemnieks pārgāja laimīgs mājā un nodzīvoja visu mūžu par bagātu vīru.