7. A. 1539. A. Gari - Juone no 75 g. vecā T. Gailuma, Domopoles pagastā.

Senuok pi vīna kunga dzeivuoja kolps ar sovu sīvu. Tys kolps prota izdūmuot vysaidus jūkus. Kolps izstuosta vysā apkuortnē, ka jam ir taids pūds, kuŗā var bez gunis izvuorēt. Ziņas daīt da kunga ausim, jis vīnu reizi atīt pi kolpa un soka: "Paruodi man tū pūdu, kurā var bez gunis izvuorēt."

"Pagaid, kungs, tyuliņ," atsoka kolps, pīlej pūdu pylnu yudiņa, īmat myltus, samaisa, līk uz gunis, savuorej, tūreiz nūruovis pūdu ar bīzu putru nu plītas, uzlīk pūdu uz stulpa, pasauc kungu un soka: "Redzi, kai vard!"

Kungs pasabreinuoja, radzādams, ka uz stulpa pūda vuorējas putra un soka: "Puordūd rnan tū pūdu."

"Par kū nā? Es varu puordūt, jo -tikai man samoksuosi daudzi naudas," atsacīja kolps.

Kungam cīši gribējās nūpierkt breinīgū pūdu, kurā vuorējās bez gunis, un jis samoksuoja kolpam par pūdu lelu naudu;. Nūpierktū pūdu kungs aiznas pi sevis, pīlej yudiņa, uzlīk uz stulpa un gaida, kod yudins suoks vuorētīs, pasauc arī sovu kundzi, lai pasaveŗ breinumus. Stuov nyu kungs un kundze pi pūda, vārdamīs un gaidīdami, kod suoks vuorētīs, bet par velti, pūds uz stulpa nūstuovēja leidz ūtrai dīnai, bet yudins solts kai bejis. Par taidu kolpa maluošonu kungs cīši sasadusmuoja un nūdūmuoja kolpu nūstruopēt. Par kunga nūdūmim kolps beja jau agruok dabuojis zynuot, jis nūkaun vucynu, izjem pyusli, iztīrej un pīlej pyuslī ašņa, apkaŗ tū sīvai sovai ap koklu, Sīva apvalk kopku mugurā un navar pazeit, ka jai kas pakuorts ap koklu. Ūtrā dīnā atīt pi kolpa kungs un cīši tū lomoj, kam jū pīmuonējis, un prosa atpakaļ naudas. Kolps nyu skraida pa ustobu kai apsviļs un soka kungam, ka šis jau naudu iztērējis un šam vairs naanūt kū atdūt un tai svaidās nu vīna kokta uz ūtru it kai byutu guns grāks nūticis. Kolps pagyun tutynu un gryuž sīvai kryutīs, tei par reizi nūkreit pi zemes un nu juos straumi plyust asnis pa greidu. Kungs nūsabeida un tikai verās, kai dreižuok aizmukt prūjom, lai sasatrokuojušais kolps arī jū nanūdur. Kolps pajem stabulīti, pastabulej sīvai ausī un juo sīva tyuliņ pīsaceļ un ir pilnīgi vasala. Tod kungs soka: Puordūd man tū stabulīti."

"Par kū nā?" Es varu puordut, jo tikai tu man labi samoksuosi," atsacīja kolps.

Kungam cīši gribējās nūpierkt stabulīti, ar kuru var pīcelt nūmyrušus, un jis samoksuoja kolpam par stabulīti lelu naudu. Atīt nyu kungs uz sovu muižu, īīt ustobā, pajem tutynu gryuž sīvai krytīs, tei uz reizes nūkreit un pazaudej samaņi. Jis pajēmis stabulīti, svelp, svelp jai ausī, bet sīva nasaceļ. Ilguoku laiku jis sviļpuoja sīvai pi vīnas un pi ūtras ausis, bet vys nasacēļa. Kungs brīsmīgi sasadusmuoja un lyka muižas javrdim ibuozt kolpu uodas maisā, aiznest jū uz upi un nūsleicynuot. Muižas &127;audis kunga pavēli izpildēja, ībuozja kolpu uodas maisā, aizsēja golu, aiznesja un īsvīdja upē. Kolps nyu sēd yudinī uodas maisā, jis dzierd, ka nazkas brauc pa ceļu, un suok jis klīgt: "Ai, cik yudiņa pilī daudzi zalta, sudobra un vysaidu duorgu lītu!"

Pa ceļu braucja ar skaistim zyrgim boguots tierguotuojs, dzyna daudzi lūpu uz tiergu. Izdzierdis par zaltu un sudobru, pīīt pi upes un vēļ klausās, a kolps vys klīdz: "Ai, cik yudiņa pilī daudzi zalta, sudobra un cytu dou&127;r&127;u lītu!"

Tierguotuojs izvalk kolpu ar maisu nu yudiņa, atraisa maisam golu un soka: "Laid mani maisā īškā, aizsīn golu un īlaid yudinī."

Jis dūmuoja, ka jis pajems vysn zaltu un sudobru, kurs ir vudiņa pilī.

Kolps tyuleņ izleida nu maisa, ībuozja tamā tierguotuoju, aizsēja drusku maisa golu un īsvīdja upē. Tieguotuojs burbuļuodams vīņ aizguoja uz upes dybynu, a pats sādās uz tierguotuoja vazumu un dzan vysus lūpus uz sovu sātu. Īraudzījis kungs, ka juo kolps dzan tik daudzi lūpu un brauc ar skaistim zvrgim, prosa: "Kur tu jēmi tūs lūpus?"

"Tūs lūpus es pajēmu nu yudiņa piles, tur vēļ palvka daudzi vysaida monta."

Kungam īsagribēja redzēt yudiņa pili un pajemt palykušū montu, jis prasīja kolpa, lai jū ībuož uodas maisā un īsvīž upē. Kolps beja ar mīru kungam pakolpuot, jis pajēinja uodas maisu, ībuozja kungu īškā, aizsēja maisam golu, aizvedja kungu un īsvīdja upē, pašā dziļuokajā vītā. Kungs dreiži vīn nūgrima dybynā. Tam kungam nabeja ni vīna bārna, a sīvu jis jau beja agruok nūdyuris, nyu palyka kolps par muižas kungu un dzeivoj laimīgs!