8. A. 1539. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowoj. T. XVIII. Krakavā 1895, 282, 21.

Dzjeivuoja bjednys latvjeits. Bjeja jam vjērss i tukša kjāvja, cīši kūda, ka jam nabjeja, ar kū baruot jū vosor. Ora jis ar jū cīši pamazjeņam, ka jei naspjāja, nūdžeibusja. I bjeja jam vjāļ gobuls audakla. Jis pajēmja, nūņasja iz žydu, žyds djevja jam par tū djesmit mārceņis maizis i drusku naudys, vysa vara nauda pa pīcys kapjeikys, vairuok kai pus rubļa. Jis aizjiudzja kjāvi, suoka art i vys ardams svīdja naudu vogā; a kai daars da gola, tūlaik dzan atpakaļ i tū naudu losa. Pjēc tuo iz tū pusi dzan vogu i otkait taipat dora. Godās, ka brauc treis vuocjeiši, boguoti, ar četrim zyrgim, šmukā kaļaskā. Jī tyuleņ sazatriuka i vjerās, kū jis losa pa vogu. Nūstuoja i vaicoj, a jis ruoda jīm saujā naudu i soka : "A vot maņ ira taida kjāvja, kur diersna ar vara naudu. Es tagad bjednys, naturnt, kū jai dūt āst, to jei ar vara diersna; a ka es dūdu jai griudjeņu pīāst, to jei tūlaik diersna ar sudobra i ar zalta!"

Vuocjeiši breinīs i prosa, lai jis jīm puordūt tū kjāvi, a jis nagrib : jis ni par kū napuordūškys. Taida kjāvja duorga, jam pošim vajag. Suok targovuotīs. Nu, kū ta daīēt ar jūs? Puordūškys! Lai īdūd pa tyukštūšu rubļu sjev kurs i div zirgi, tai puordūškys jau:. Jī djevja jam pa tyukstūšu rubļu, div zyrgu izjiudzja nu kaļaskys, kjēvjeiti pīsēja pakaļā i nūbraucja.

I latvjeits nūbraucja tiuleņ iz mīstu, nūpierka vysa kuo, kas jam vajadzēja djēj dzjeivis. Tuos div zvrgi puordevja, kab juos nabyutu ni slīdes pi juo, cytu sjev nūpierka, teirumu apora i bjeja jam gon vysa kuo. Puorguoja ņedjēļa, jis dūmoj : "Nu tī vuocjeiši byus mudri, tja, gribjēškūš atjimt naudu i zyrgs, byus bāda! Kū ta daŗēt?"

Nūguoja jis iz mežu, staiguoja, staiguoja - vjerās : zam kriuma guj vylks. Jis dūmuoja, ka nadzjeivs, daguoja kluotu, ŗadz, ka jis pyuš - tik aizmidzs. Jis pajēmja viervi, pataisjāja pjetļi (cilpa) i svīdja klusjēņom tam vylkam iz kokla. Pjēčuok apsjēja viervi ap kūku i kai aizklīdzja, vylks sazatriuka, raustējās, savylka pjetļi iz kokla, suoka žņaugtīs i pakrita pi zjamis. Jis tūlaik pajēmja, aptyna jam labi purnu, kab jis navarātu kūst jam, i nūvjadja jū iz sātu. Aizslādzja klāvā, baruoja labi tū vylku, jis palyka vuiklys (rāms), djēļ tam, ka zvēri na pa sovai vaļai nava taidi baileigi.

A tī vuocjeiši tam laikam tuŗāja kjāvi pa ņedjēļai, paprīšku vacuokijs, pjēčuok vidiškijs, pjēčuok jaunuokijs. Tys vacuokijs pataisjēja šmuku stiļendzi i boltu pologu kluoja jai zamu djēļ zalta naudys, kur jei dierškūtja; zalta naudys nazazaruodēja vys. Ka vacuokijs apzamoņēja, jis napīzazyna ūtram, tik nūsyutjēja jam kjāvi i pīrapkstējēja tai: "Jau munys tykstūšys rubļu atsagrīzjās."

Vidiškijs taipat kjāvi baruoja, pologu kluoja, staļi taisjēja cīši, a ka īraudzjēja, ka zalta naudyts nava, nūsyutjēja jaunuokajam bruoļam i napīrakstjēja jam nikuo, lal jis pats parauga. A tys jaunuokijs bjeja napacītjeigs. Ka pazavjēra, ka naudys nava, aizzasirdjāja cīši. Tiuleņ aizjiudzja zvrgs, nūbraucja iz vīnu bruoļi, nūbraucja iz ūtru, pīrunuoja, ka vajag braukt iz tū latvjeiti, naudu sovu atjimt. Atbrauc jī, a tys latvjeits, kai reizja, izīt nu klāva, kur vylks jam aiztaisjēts. Jī tiuleņ iz jū ar klīgšonu, ar lomuošonu: "Tu mums apmuoņēji ar kjāvi, atdūd myusu naudu!"

A latvjeits atsoka pamazjeņam: "Ok, kungi, kungi, liab es jius nikod naradzātu! Es caur jius nalaimjeigs palyku! Es jau jiusu naudu naturu vaira! Ļauds sakrita iz maņa, kas pazyčēja (aizjemties), a kas otkon apzoga mani: es tagad bjēdjeiguoks, kai bieju sjeņuok!"

Tī vuocjeiši vaicoj: "A kas tjev klāvā iraida?"

"A vucyns maņ tī ira!"

Jī pazavjer, bīeinīs, kas tys par vucunu taidu, ka bjez rogu, pīīa raiba, ar palākom ausim. Latvjeits soka: "Tys cytys kjēnists vucyns ! "

Jī vaicoj : "A voi lobs djēļ vušku?"

"Ok, kungi, cīši lobs! Jam var īdūt koč symtu vušku, jis ar vysim izzajaktuosīs!"

"To dūd mums tū vucynu, ka navari atdūt naudys!"

"Na, kungi, es navanu! Tys cīši duorgs vucyns, ar kū es pats palikšu?"

"To puordūd!"

"Na, navanu! Man patim vajadzjeigs!"

Vuocjeiši izzamjelsās, ka "puordūd i puordūd, cik gribi, moksuosim tjev!"

Nu, kū ta padaŗēt? Lai šuo gaista! Ka dūškūš pa divi tyuks&127;tūšys sjev kur, to puordūškys jau.: Vuocjeiši padūmuoja, parunuoja, izjēmja naudys, djevja jam div tyukstūšys sjev kurs. Nu vot vucyns jūs jau! Tys latvjeits pīvuicjēja jūs, kū ar jū darēt, kab jū kļāvā naiaist, a vysu vušku sadzjeit pyuņā. cysu pakluot i tū vucynu iz nakts iz jū dalaist, to byus cīši šmukys ailis jēreņi.

Jī pajēmja, vad tū vylku. Paprīšku pajēmja jū vacuokijs bruoļs, lyka iz nakti nūdzjeit pyuņā symts pīcdjesmit vušku, cysu pakluot iz vyds, tū vucynu īlaist i aizslāgt iz atslāgas. Reit atīt -jau vysys vuškys gotovys guļ gubā iz cysu! Jis pajēmja tū vucynu, nūsiutjēja vidiškjējam bruoļam, pīrakstēja gruomotu: "Brīsmjeigi lobs vucyns! Par vīnu nakti vysys vuškys apītis!"

Vidišķijs bruoļs dūmuoja, ka jis taids lobs ira, nūdzyna sovys vuškys pyuņā cysu iz vyds pakluoja, vucynu ar vuškom aizslādzja. Iz reita atrūn vysys gubā, kaidu symtu pīcdesmit gobulu, voi vairuok. Pajēmja vucynu, nūsvutjēja jaunuokajam, pīrakstēja gruomotu i palilēja vucynu, ka cīši lobs djēļ vušku.

Vot tys vucyns i jaunuokojam taipat saŗēja vysys vuškys, a jis bjejis korstys sirds, tiuleņ aizjiudza zyrgu, nūbraucja iz bruoļim, paklīdzja, pazalomuoj&127;a i pīrunuoja, kab brauktu, naudys sovys dabuotu atpakaļ no latvjeiša. A latvjeits gaidēja jau, ka atbrauks, pajēlmja vjērsi, nūkova, ašņa pīlaidja bļūdā, uodu nūpļāsja, tū uodu paj&127;nvja, apmaucja buobai iz plykys mīsys, apsjēja labi zam cjeļu, asti djevja iz kokla kai bizi -- asņi rozjaucja ar jiudiņi i salēja jai zam uodys. Pjēc tuo buoba apzavylkās i staiguoja pa ustobu, a jis atsagula slyms i guļ. Atbrauc vuocjeiši ar buoršonu, ar lomuošonu, līk sovu naudu atdūt, a jis guļ, nakust. Daīt buoba pi juo, griusta jū, lai caltūs, ka atbraucja kungi, a jis vald i nazaceļ. Ka jau buoba paboda jarn, jis kai triukās - giva nazi nu golda i buobai griuda suonūs. Buoba aizzaklīdzja, suoka asnis skrīt ar šķaudjeri, jei pakrita pi ziamis, suoka kuļtīs ar kuojom, ar rūkom, izzastīpja i guj nadzjeiva. Vuocjeiši nūzabjeida, a latvjeits suoka rauduot i žāluotīs: "Ok, kungi, kungi, kū jiūs maņ padorējāt! Kab es nabyutu nikod īedzjējis jiusu naudys! Kaida maņ nalaimja nūtyka caur jiusim! Tagad i naudys nava i buobu es sovu nu siržu nūkovu! Nu, kū maņ daīēt?"

Pazavjēra iz sīnys, kur iz vadzieiša bjeja pakuorta pjeicka. "Nu," soka, "laimja muna, ka maņ tjei pjeicka vjāļ ira! Može es vjāļ atgrīšu bādu sovu!"

Giva pjeicku, suoka buobai sist par dzjeislom. Īsyta reizi, buoba pazakustynuoja; syta ūtru reizi, buoba aizzavaidjēja; syta trešū ŗeizi, buoba suoka ar kuojom i ar rūkom kultīs. Tūlaik giva aiz astis, kur bjeja par bizi, pacjēla iz augši, vjāļ cik reižu īsyta, buoba pazastatjēja iz kuoju, suoka plauksist, smītīs i doncuot pa ustobu. Vuocjeiši vjerās kai iz bŗeinuma, aizzagribjēja, kab jīm tuos pjeickys dabuotu, tiuleņ pi latvjeiša, kab puordūtu.

"Na, kungi, es navaru! Maņ nikuo jau napaliks. Es jiusim jau vysu puordjevu, kas maņ pats lobuoks bjeja! Pjeickys napuordūšu ni par kū!"

Targuovuojas, targuovojas - nu i nūzaiīcjās (salīga) puiordūt, tik lai sjev kurs īdūd jam pa treis tyukstūšys. A jī tiuleņ naudu jam pa treis tvukstūšys. A jī tiuleņ naudu iz golda, pajēmja pjeicku i nūbraucja, jau atdzeivynuos nūmyrušu. Sazarunuoja, ka sjev kurs turās pjeicku pa dīnai un vīns vīnam namaisjēs. Pa prīšku pajēmja vacuokijs bruoļs, pataisjēja gūdu, aizsprasjēja gostu i lyka sīvai jēdīni nosuot ap goldu apleik, a ka jei paguoja zam juo, griudja jai ar nazi suonūs. Sīva apskŗāja ar asni i nūkrita nadzjeiva pi zjamis, a jis soka: "To nakas! Es tiuleņ štuku pataisjēšu, es jū atdzeivynuošu!"

Pajēmja pjeicku, syta par dzeislom i aiz bizis cjēla iz augšu, napataisjēja nūmyrušu par dzjeivu. Jis tū bādu paslāpja kai varādāms, pīprasēja gostu, kab nanunuobu nikuo, a pjeicku nūsyutjēja viduškjajam bruoļam. Tys vidiškijs bruoļs taipat nūsyta sovu sīvu i naatdzjeivynuoja juos. Pjēc huo nūsyutjēja pjeicku jaunuokajam. Jaunuokijs aizprasjēja gostu, pazajēmja, ka paruodjēškys štuku, buobu nūsyta i napīcjēla, i vysa štuka.

Vot jis cīši aizzabāduoja i aizzasirdjēja, ka tys latvjeits apmuonēja jūs, nūbraucja iz bruoļim, klīdzja, gražjās (draudēja), ka latvjeiti napamješkys dzjeivu. Pjēc tuo sazajmjās vysi i nūbraucja, kab jau padarēt kaidu golu ar jū.

A tys latvjeits jau mjerkavuoja (prātoja), ka byus slikti. Izroka dūbi kopūs, īkuopja vydā, suonuos pamjatja vaļā, pa kū dvašai īt uorā, a viersum iztaisjēja caurumu, kur kristu pastatjēt. Atbraucja vuocjeiši ar klīgšonu, ar lomuošonu. A buoba izīt rauduodama vaicoj iz juo, kur vjeirs. A jei atsoka: "Ok, kungi žēleigī! Nava juo iz pasauļa, jau nūlmyra. Trešā dīna, kai jū pagluobuoja,"

Jī vaicoj: "A kur jis paglobuots?"

"A vot, tī kopūs!"

Jī nūguoja mjeklāt tuos vītys, sazarunuoja koč iz juo dūbis pīdierkškūš, ka jau navar padaŗēt jam nikuo. Atroda svjeznu (svaigu) dūbi, vīns atsasāda iz tuo cauruma, nūvilka biksis, jau dierškys. A tam nabašnīkam bjeja tī guņc un dzelža druots satvjeicāta. Kai dyura ar tū korstū druoti čūkstā, kai napīzasvna nikuo, soka: "Vot labi, iz pošis sirds pīdiersu jam!"

Pjēčuok atsasāda vidiškijs bruols i taipat ar kors&127;u druoti dabuoja čūkstā. Pjēčuok i jaunuokijs, bet nivīns napīzazyna, kai kuram bjeja, tik vysi treis lilējās, ka padjēja iz pošis sirds. Nu i nūbrāucja pa cjeļu, i vairuok naparuodjēja sovu ocu, a nabašnīks izkuopja nu dūbis, naudys bjeja jam tagad ostoņpadsmit tyukstūšu. Jis nūpierka, daudz zjamis i izzataisjēja par lelu saiminīku. Ī vot kai glupijs latvjeits apmuonēja gudrūs vuocjīšs. Kas zyna, voi tjei prauda bjeja, a var byut, ka dzeivuojūt i truopjējās tai.